Kultūra

Latviešu grāmatnieku Instagram konti, kuriem vērts sekot


16427551_984526911649138_6373953742257626118_nKur meklēt iedvesmu jaunas lasāmvielas izvēlei? Protams, ka internetā! Šoreiz ieteikšu jums, bloga lasītāji, latviešu Instagram kontus, kuriem vērts sekot, lai smeltos iedvesmu, kā arī uzzinātu par aktualitātēm literatūras pasaulē. 

@mairitagurova Mairita jeb Marī ir literatūras blogere, kura aktīvi rosās arī Instagram, publicējot gan sev aktuālo grāmatu bildes, gan skaistus mirkļus no pastaigām.

@inga.pizane Šis Instagram konts noteikti patiks dzejas cienītājiem, jo dzejniece Inga Pizāne-Dilba savā Instagram kontā publicē gan savu, gan citu dzejnieku dzeju, kā arī citas skaistas bildes, kurās lieliski redzams mazo lietu lielais skaistums.

#weatherforecast #safetymatches

A post shared by Inga Pizāne (in Poetry) (@inga.pizane) on

@booksfordessert Šis, iespējams, ir populārākais grāmatām veltītais latviešu Instagram konts, tāpēc vien Paulas gaitām ir vērts sekot.

"Always before he had managed to swap guilt for blame of circumstance or enemy, but now his accusing finger bent like a comedy pistol and aimed at his own heart. It was an interesting pain, but a pain nevertheless." – John Steinbeck, Sweet Thursday. Book no.11 was #SweetThursday. Cannery Row is my favourite #JohnSteinbeck novel, and this is the sequel. I really enjoyed it, like all of his stories! But this time I don't want to talk about the story as much as I want to talk about the book itself – I found this 1955 The Reprint Society edition at a charity shop this week. It cost only 15 cents so of course I couldn't leave it behind! Great was my surprise when I opened the book and found a bunch of handwritten notes and newspaper clippings. As far as I can tell, they are all from the same time period and the book must have belonged to a woman who was ill. There's a "World Books" bulletin and order form, a sheet of paper with instructions on how to knit a cardigan, a note about the medicine she should take when in pain, and a rather creepy operation consent form: "I hereby certify that I give permission to . . . to perform a surgical operation on me, and I give my consent to the removal of any part or parts, which in his opinion are diseased and detrimental to my well-being." There's also a newspaper clipping about some Dr. John Hansen from Tully who had just married a Paula McKee – I'm guessing that he might have been the doctor who was going to operate. I will never know who this woman was and what happened to her, but I will treasure this book and its contents. Have you ever found something like this in a book? Would love to hear your stories!

A post shared by Paula (@booksfordessert) on

@mybookshelfstory Austrālijā dzīvojošā Laura Instagram pievienojusies pavisam nesen, priecējot savus sekotājus ar skaistām grāmatu bildēm un īsiem aprakstiem.

It would have been difficult not to notice her; she was not only by far the most beautiful woman at the gathering but also without doubt the most beautiful woman he had ever seen. With a very pale, almost translucent complexion, platinum-blonde hair, and prominent cheekbones, she correspondent perfectly to the imagine of Slavic beauty as popularised by modelling agencies since the fall of USSR. The Map and the Territory by Michel Houellebecq 📖 Nepamanīt gan būtu grūti – viņa skaistumā ne vien par galvas tiesu pārspēja citas sievietes, bet bija vispār visskaistākā sieviete, kādu viņš jebkad redzējis. Bālum bāla, gandrīz caurspīdīga āda, platīnblondi mati, izteikti vaigu kauli – viņa pilnībā atbilda slāvu skaistules tēlam, kuru pēc PSRS sabrukuma tiražēja modeļu aģentūras un žurnāli. Karte un teritorija, Mišels Velbeks #bookstagram #bookworm #books #bookshelf #booklover #mybookshelfstory #themapandtheterritory #michelhouellebecq #jāņarozesapgāds #instabook

A post shared by Laura (@mybookshelfstory) on

@getfabula Tiem, kas lasa e-grāmatas, šis Instagram konts ļaus uzzināt ne tikai par digitālo grāmatu aktualitātēm, bet arī priecēs acis ar skaistām bildēm.

@navmiera Un kāpēc gan Instagramā nepiesekot kādam no latviešu rakstniekiem?! Sekojot rakstnieces Lindas Nemieras Instagram kontam, jūs uzzināsiet ne tikai par rakstnieces aktuālajiem darbiem, bet arī regulāri saņemsiet pamatīgu pozitīvisma un humora devu.

@vakardien Protams, kas tad visaktīvāk bildēs grāmatas un rakstīs par tām, ja ne grāmatu blogeri?! Elīnas Instagram konts lieliski spēj radīt ne tikai mājīguma sajūtu, bet arī sniedz lasāmvielas izvēles idejas.

@sofija_darka Grāmatu blogeres Tējtasītes Instagram kontā ir viss, kas patīk grāmatu mīļotājiem – skaistas bildes, daba un, protams, deva iedvesmas lasāmvielas izvēlei.

@happynorelle Grāmatu blogere, kuras Instagram kontu var raksturot ar vārdiem: dzīve ar kaķi, aktuālā lasāmviela, kā arī skaisti ikdienas dzīves mirkļi.

@janisrozeinsta Sekojot “Jāņa Rozes” apgāda Instagram kontam, par visām grāmatu aktualitātēm var uzzināt vienuviet, jo apgāda čaklie rūķīši šajā kontā apkopo aktuālākās citu grāmatnieku bildes, informē par jaunumiem, kā arī publicē spilgtākos citātus par un ap lasīšanu un grāmatām.

 

Kuriem no šiem Instagram kontiem Tu jau seko? Kurus Instagram kontus Tu labprāt vēl pievienotu šim sarakstam? Padalies komentāros! 

Instagramā var atrast arī mani: @dgfelton

Advertisements

6 filmas par vardarbību skolā


Vardarbība (gan fiziska, gan emocionāla) skolās vienmēr bijusi aktuāla problēma, tāpēc šī tēma ir apspēlēta neskaitāmās dažādu žanru filmās. Kuras tad filmas par šo tēmu būtu vērts noskatīties? 

thedirtiesmovie

The Dirties (2013) ir režisora Meta Džonsona filma, kurā stāstīts par diviem vidusskolniekiem, kas filmē komēdiju par to, kā tās galvenie varoņi atriebjas saviem pāridarītājiem, nogalinot viņus. Tikai viens no jauniešiem kino projektu neuztver kā nevainīgu joku.

1410-elephant-fGasa Van Santa filmā Elephant (2003) stāstīts par vairākiem vidusskolas jauniešiem, kuriem katra diena skolā ir kā pārbaudījums, jo viņiem jātiek galā ne tikai ar saviem iekšējiem dēmoniem un ģimenes problēmām, bet arī ar saviem pāridarītājiem. Meistarīgi savīta un spraiga filma.

weneedtotalkaboutkevinLinnas Remzijas filma We Need To Talk About Kevin (2011) ir stāsts par to, ko mātes mīlestības trūkums var nodarīt bērnam. Skatoties filmu, skatītājs kļūst par liecinieku tam, kā uzaug varmācīgs sociopāts. Asinsstindzinoša un psiholoģiski dziļa filma, kurā Tildas Svintones un Ezra Millera aktierspēle ir vienkārši izcila.

bullyLī Hirša dokumentālā filma Bully (2011) liek uzmesties zosādai, jo tajā stāstīts par pavisam īstiem amerikāņu bērniem, kas cieš no vardarbības skolā. Daži no filmas varoņiem labprātīgi šķīrušies no dzīves, nesagaidot pat savus pusaudžu gadus. Pozitīvais ir tas, ka Bully nav tikai filma – tā ir vesela kustība, kura ir aktīva arī 5 gadus pēc filmas pirmizrādes, jo filmas veidotāju mērķis bija ne tikai dažādu jautājumu aktualizēšana, bet arī risinājumu meklēšana, lai bērniem došanās uz skolu nešķistu kā elle zemes virsū.

mean-girlsMarka Votersa komēdija Mean Girls (2004) viennozīmīgi šo divpadsmit gadu laikā ir kļuvusi par ikonisku filmu, kuras citātus daudzi jau paspējuši iemācīties no galvas. (“She doesn’t even go here.”; “It’s October 3rd.”; “On Wednesdays we wear pink.”; “Boo, You whore.”) Šī filma, manuprāt, paskaidrojumus neprasa, jo internets bez Mean Girls jokiem nav iedomājams.

carrie-2Deivida Kārsona režisētā filma Carrie (2002) ir šausmu karaļa Stīvena Kinga romāna “Kerija” ekranizācija, kurā stāstīts par vidusskolnieci Keriju, kas apveltīta ar spēcīgām telekinēzes spējām. Meitenes paranormālās spējas apvienojumā ar skolasbiedru neiecietību un mātes pārspīlēto reliģiozitāti kļūst par bumbu ar laika degli. Lai gan filmu kinokritiķi nav žēlojuši, man Kārsona versija šķiet vislabākā no visām “Kerijas” ekranizācijām. (Grāmata ekranizēta 1976. gadā, 2002. gadā un 2013. gadā.)

Latviešu Instagram konti, kuriem vērts sekot: 2. daļa


galvena.instagram

Kad veidoju pirmo rakstu par latviešu Instagram kontiem, kuriem vērts sekot, bija grūti izvēlēties tikai 10, jo manas simpātijas bija iekarojuši vairāk nekā 20 latviešu Instagram konti, tāpēc nolēmu, ka loģisks solis būtu vismaz vēl viens radošāko latviešu Instagram kontu apkopojums. Šoreiz jums piedāvāju 10 patiešām izcilus latviešus un viņu Instagram kontus! 

@vxldis Valdis Tjuševs savā Instagram kontā publicē dažādas bildes, kurās redzama mode, spilgti kadri no ceļojumiem, skaisti ikdienas mirkļi, arhitektūra un daudz kas cits.

Birmingham canals

A post shared by valdis tjuševs (@vxldis) on

 

@absolut_ilze Skatoties Ilzes bildes, vienmēr atgriežos bērnībā – laikos, kad lauku darbi bija ikdiena. Šajā Instagram kontā daudz par lauku labumu audzēšanu, veselīgu dzīvesveidu, kā arī par smaga darba saldajiem augļiem.

 

@ieva_laguna Kas var būt labāks par Victoria’s Secret apakšveļas modeli?! Protams, inteliģenta un dabas skaistumu mīloša Victoria’s Secret modele! Ievas Lagūnas Instagram konts ir netipisks modelēm, jo tajā dominē ārkārtīgi skaistas dabasskatu bildes, kuras bieži tiek papildinātas ar iedvesmojošiem vēstījumiem.

Just a thought I wanted to mark down in my visual notebook.. And sometimes I really try to undetstand, how people choose rather to loose a good person, someone that got acknowledge the very insight of the soul and personality, someone that does show a true interest and curiosity, someone that once trusted totally with its own bare skin and soul… Someone that had the passion and hope for a better future for the both of them – once a team…. And that amazes me every time I have ended my relationship so far. With so much pain and suffering sometimes. But yet – very much needed and essential. And that is part of the very primary and basic..yet not so – evolution. Growth! And thats also part of growing up. Becoming an adult. A new phase. And if such relationship become stagnant or worse – detrimental, they shall rather be ended. For plenty of reasons. And there is nothing wrong – in my totally subjective opinion. There is a new, healthy, exciting chapter ahead of each of these two people once they have learned their lessons and each other, Life.. Grown! And transform. And that is freedom to me. And I wish we were able to respect one another more on this planet (including total strangers), appreciate one another for what has been shared and more to come in future and let each other move on with their own life. With deep gratitude and positive attitude towards one another and Life in all. And yet – so many people choose to part ways, not to care. To take such radical decisions. And for what? A hurt ego…? Fear? Misunderstanding? Anger?! It was beautiful once. And it still can… But have to let go and transform into a pure friendship. And that to me is priceless. Always will. And yet – I want to give up on the ideological idea of this ever happening. But there must be exceptions…! #poetsrock I do miss upstate NY. Too many thoughts rushing through my consciousness. 🎞🖋 #NewZealand #intothewild #Queenstown #onanothertimezone

A post shared by Ieva Laguna (@ieva_laguna) on

 

@viktorijabird Viktorijas Instagram konts piesaista ar mākslinieciskumu un radošumu, kas nereti iedvesmo arī viņas sekotājus.

Forever keeping flowers

A post shared by Viktorija (@viktorijabird) on

 

@soulofmeadow Sintija ir īsta pļavas dvēsele, kas dalās ar brīnišķīgām bildēm, kuras uzņemtas dabas maģijas piesātinātajās Latvijas pļavās.

 

@knipinska Brīnumskaistos un smalki veidotos Kni ziloņus noteikti ir redzējuši un apbrīnojuši daudzi no jums. Daiļā dzimuma pārstāves, aplūkojot Kni Instagram bildes, noteikti sāks domāt, ka arī viņām vajag ziloni. Iesākumam tādu, kas no polimērkeramikas.

 

@_ritvarslogins Ritvars ir tikai septiņpadsmit gadus vecs, bet tas, ko viņš dara virtuvē, nav tālu no Latvijas labāko restorānu pavāru veikuma. Ārkārtīgi talantīgs puisis, par kuru mēs noteikti dzirdēsim vēl ļoti daudz.

 

@vikaniska Vika ir māksliniece un fotogrāfe, kuras bildes bieži ir vienkāršas, bet vienlaicīgi arī vienkārši skaistas. Dzirkstoši dzīves mirkļi, kas priecē acis.

 

@liigariiga Katra Līgas publicētā bilde ir rūpīgi pārdomāta un ļoti gaumīga, turklāt bildēs, kas uzņemtas brīvā dabā, lieliski notverts dabas diženums un neaprakstāmais skaistums.

vien maz meln baznīciņ pie okeān. precamies?➰🏴〰

A post shared by līga rīga (@liga.riga) on

 

@tommijss Brīnos, kāpēc Tomam nav vismaz 100 000 sekotāju, jo viņa publicētās bildes ir patiešām iespaidīgas – skaisti notverti mirkļi un bildes rūpīgi, bet vienlaicīgi gaumīgi un nepārspīlēti apstrādātas.

Man never made any material as resilent as the human spirit. / B.William

A post shared by Tom Sics (@tomsics) on

 

Instagramā var atrast arī mani: @dgfelton

10 latviešu Instagram konti, kuriem vērts sekot


Ideas-to-create-best-Instagram-biosNesen blogā rakstīju par 10 ārzemju Instagram kontiem, kuriem vērts sekot, tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks padalīties arī ar 10 lieliskiem latviešu Instagram kontiem, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no ārzemju Instagram slavenību kontiem. 

@liepininese Žurnāliste, kura publicē ne tikai ļoti skaistas bildes, bet arī piemeklē tām īsus, bet sentimentālus un iedvesmojošus stāstus.

Liepiņmājās pankūku un siera kūkas brančs

A post shared by Liepiņu Inese (@liepininese) on

 

@booksfordessert Protams, šajā kontā tikai par grāmatām – skaistas bildes un arī īsas atsauksmes.

 

@lindasvirtuve Linda ne tikai aktīvi blogo, bet arī publicē skaistas ēdienu bildes Instagram. Katrs ēdiens, kuru viņa pagatavo, ir kā mazs mākslas darbs.

 

@anda_karklina Ja ir kāds cilvēks, kurš ar bilžu palīdzību spēj iedvesmot citus, nododot viņiem pozitīvas emocijas, tad tā ir Anda.

 

@monmeld Grafiskā dizainere, kura lielākoties publicē ļoti kārdinošas ēdienu bildes, bet starp tām reizēm ielaužas arī bildes ar dabu un dizaina lietām.

 

@ieva.cipruse Gribētos teikt, ka šis ir ne tikai ļoti pārdomāts un skaists Instagram konts, bet arī ārkārtīgi mīļš. Vērts ne tikai apskatīt bildes, bet arī izlasīt to aprakstus.

 

@brigitadambe Mode, dzīvesstils, ēdieni un skaistas lietas – viss pasniegts ļoti stilīgi un gaumīgi.

 

@aleksey.molodoy Šis konts, iespējams, šajā desmitniekā ir visneparastākais, jo tajā nav nekāda glamūra, bet kaislīgiem futbola faniem noteikti patiks, jo Aleksejs dalās ne tikai ar dažādām ar futbolu un sportu saistītām bildēm, bet arī ar ieteikumiem un dēku stāstiem.

С 74 летним дедушкой Мати в нашем спорт зале. Мати – один из главных мотиваторов всех посетителей имантской Атлетики. Энергичный дедушка 5-6 раз в неделю занимается спортом, умудряется и потренироваться и анекдоты да всевозможные истории из своей насыщенной жизни рассказать. Уроженец Берлина, он еще застал гаубицы в своем дворе весной 45ого. Вот что значит старая закалка! Ну а у меня сегодня получилась первая полноценная силовая тренировка за последний более чем год. Бодр, доволен, готов к новым свершениям!

A post shared by Молодой Инстаграм (@aleksey.molodoy) on

 

@martinskibilds Arhitektūra, vietas, lietas un skaisti dzīves mirkļi.

 

@jaija Piedzīvojumi un ceļojumi, turklāt priecē, ka Aija ceļo arī pa Latviju, radot glītas bildes, parādot to, ka arī mūsu pašu zemē ir daudz skaista, ko redzēt.

 

Komentāros padalies, kādi ir, Tavuprāt, saistošākie latviešu Instagram konti, kuriem Tu ieteiktu sekot?

Instagramā var atrast arī mani: @dgfelton

Zem Jamagatas debesīm. Intervija ar Ellenu R. Landaru


Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Sakravāt somas un doties tālā ceļā, lai uzsāktu dzīvi citā, daudz eksotiskākā valstī, kuras kultūra reizē ir tik ļoti sveša, bet vienlaicīgi maģiska un vilinoša. Šāds sapnis ir daudziem cilvēkiem, tomēr tikai retais uzdrošinās to piepildīt. Bailes no nezināmā neaizkavēja latviešu rakstnieci Ellenu R. Landaru, kad viņa pirms gandrīz četriem gadiem pirmoreiz devās uz Japānu, lai iepazītu šo valsti nevis kā tūriste, bet gan kā pilntiesīga Japānas iedzīvotāja. 

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Pastāsti, kā sākās Tavs ceļš uz dzīvi Japānā? Ilgstoši to plānoji vai lēmums nāca spontāni? 

Mans ceļš uz dzīvi Japānā sākotnēji bija gluži nejaušs, taču tagad, atskatoties šķiet, ka visas zvaigznes nostājās īstajās vietās debesu jumā, lai viss varētu sākties.
Vidusskolā sāku aizrauties ar Āzijas rakstnieku darbiem un interesēties par viņu mūziku. Ja runājam par grāmatām, tad tajā laikā lasīju tulkoto daiļliteratūru (piemēram Akutagava Rjūnosuke un Natsume Sōseki), bet mūziku aktīvi klausījos Youtube – visu, sākot ar saldām pop balādēm, līdz stilam, ko dēvē par Visual K, kas ir Japāņu roka apakšžanrs. Tajā laikā gan vēl nedomāju, ka šajā kultūrā tik ļoti iemīlēšos, taču, kad literatūras pasniedzēja vaicāja, ko grasos darīt pēc skolas absolvēšanas, es īpaši neaizdomājoties atbildēju, ka studēšu japāņu valodu. Tajā brīdī cita varianta nebija.
Tā nu trīs studiju gadus vēlāk ieguvu bakalaura grādu, taču sapratu, ka ar zināšanām, kuras man sniedza Latvijas Universitāte, smagi nepietiek, ja vēlos savu dzīvi saistīt ar šo valsti (tolaik apsvēru iespējas vai nu kļūt par Japāņu valodas pasniedzēju vai daiļliteratūras tulkotāju) un iestājos maģistrantūrā. Studējot radās iespēja pieteikties uz gadu ilgu stipendiju Jamagatas Universitātē un no manas puses lēmums bija nepārprotams un skaidrs – ja ir iespēja, tā jāizmanto. Par laimi, vecāki īpaši neiebilda. Nācās gan pasvīst (nokārtot eksāmenu un atbildēt uz komisijas jautājumiem intervijas laikā), bet beigās saņēmu priecīgo vēsti, ka esmu apstiprināta stipendijas iegūšanai. Tā nu 2012. gada rudenī sakravāju divus milzu koferus un devos gandrīz 11 stundu garajā ceļā uz Naritas lidostu Tokijā.
Nonākot Jamagatā, tik ļoti iemīlējos šajā pilsētā, ka sapratu – vēlos šeit atgriezties. Protams, bija jādomā arī par maģistra studiju beigšanu un zināju, ka  Jamagatas Universitātē esošie materiāli man palīdzēs uzrakstīt daudz kvalitatīvāku darbu, tāpēc pēc studiju beigām, atgriežoties mājās, pārliecināju pasniedzējus un izcīnīju iespēju atgriezties Jamagatā uz vēl vienu studiju gadu.
Un te nu es esmu gandrīz trīs gadus vēlāk: savā nelielajā, omulīgajā dzīvoklī tepat Jamagatā, kura skats pa logu ved uz tik skaistajiem kalniem un pilsētas ainavu.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Kad pirmoreiz ieradies Jamagatā, japāņi Tevi ātri pieņēma kā savējo vai arī vajadzēja ilgu laiku, lai ar viņiem sadraudzētos? 

Šeit jāņem vērā japāņu pieklājība. Sākumā šķita, ka visi man apkārt ir tik izpalīdzīgi un draudzīgi, palīdz iejusties un ir gatavi atbildēt uz visiem maniem jautājumiem (un to bija daudz), taču pēc tam sāku saprast, ka tā ir japāņu kultūras iezīme un tas, ka viņi pret mani ir laipni, nebūt vēl nenozīmē, ka esam ātri kļuvuši par labākajiem draugiem uz mūžu, vai, ka esmu kļuvusi par “savējo”. Ir jāpadzīvo šeit ilgāk par gadu, lai to pienācīgi saprastu, jo tas, ko redzi tik īsā laika posmā kā gads, nepietiek, lai acu priekšā rastos pilnvērtīga bilde par reālo situāciju.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Iepriekš jau nedaudz pieskārāmies literatūras tematam, tāpēc jautāšu, kādi ir iespaidi par japāņu literatūru? Japāņi tiešām lasa tikai mangas vai tas ir tikai tāds stereotips par japāņiem?

Mani pirmie iespaidi bija sajūsmas pilni mirkļi vidusskolā, kad saskāros ar Japāņu autoru darbiem. Kopš tā laika pagājuši gadi, bet viedoklis nav mainījies. Japāņu autori mani piesaista ar savu stilu un to, cik meistarīgi viņi spēlējas ar pašu valodu. Mums būtu ko pamācīties arī tajā, cik lielā cieņā ir pašmāju autoru darbi. Jau sen esmu pamanījusi, ka grāmatnīcās pašmāju autoru darbi ir daudz plašāk pārstāvēti nekā tulkotā literatūra.
Vēl mani sajūsmina tas, cik plaši pārstāvēti japāņu literatūrā ir dažādi žanri – šeit var atrast romantiskos dāmu romānus, detektīvus, šausmu trillerus, fantāziju, visu, ko vien sirds kāro. Pastāv arī žanri, par kuriem mūsu pusē praktiski nekas nav dzirdēts, piemēram, telefona romāni (šeit jāpiemin salīdzinoši nesen iznākušais “Faķīrs, kas iesprūda Ikea skapī”, kuru, kā izrādās, autors sācis rakstīt tieši savā telefonā) un “vieglās noveles”(light novel).
Manga jeb komiksi noteikti ir milzīgs apakšžanrs tā dēvētajai otaku subkultūrai, un no malas varētu izskatīties, ka šeit visi lasa vien manga, taču tas, ko redzam medijos, pārāk bieži atspoguļo pārspīlētas situācijas nevis realitāti. Japāņi ar manga aizraujas tikpat ļoti, kā latvieši ar fantāzijas literatūru – ir pietiekami plaši pārstāvēta saujiņa cilvēku, kuriem tas ļoti patīk, taču vienkāršu grāmatu mīļu tomēr ir daudz vairāk. Neapšaubāmi otaku un manga subkultūras ir pietiekami lielas un tām ir jūtama ietekme uz jaunatni, taču tā jau laikam ir cita tēma.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Varbūt ir kas tāds, ko no Latviešu kultūras (literatūras, mākslas, ēdieniem u. c. lietām) esi aizvedusi uz Japānu? 

Jā, no mūsu kultūras līdz Jamagatai ir atceļojušas dažas lietas. Pirmkārt, tā ir mūsu mūzika. Vairākkārt esmu uzstājusies dažādos vietēja mēroga koncertos, izpildot latviešu grupu dziesmas (šeit jāpiemin kāds students no Armēnijas, kas man ar prieku paziņoja, ka viņam ļoti patīkot “Prāta Vētra”) . Otrkārt, tas ir ēdiens. Studiju laikā bija vairāki pasākumi, kuros bija jāierodas ar pašgatavotu ēdienu. Tā nu ne tikai japāņi, bet arī cittautu studenti nogaršoja kartupeļu pankūkas, saldo biezpienu, rasolu un citas mūsu pusē esošas gardumlietas.
Taču vissvarīgākais, ko esmu aizvedusi, ir izpratne. Kad pirmo reizi ierados Jamagatas Universitātē, sapratu, cik Latvija patiesi ir maziņa – nevienam nebija ne jausmas par to, ka tāda valsts vispār eksistē. Taču pēc trim gadiem pamazām sāku sastapt cilvēkus, kas, izdzirdot vārdus “Esmu no Latvijas”, nebola acis un neskatās uz mani kā no mēness nokritušu indivīdu, bet gan atbild ar “Baltijas valstis, vai ne?” vai  arī “Tas ir blakus Igaunijai/Lietuvai, vai ne?”. Par to, ka cilvēki sāk saprast, ka mēs esam un kur atrodamies, pašai ir liels prieks. Ir arī krietns skaits japāņu, kas no Jamagatas izvēlas doties ceļojumā uz Latviju, dažreiz pat dodas studēt uz mūsu pašu Latvijas Universitāti.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Un ko no japāņu kultūras Tu gribētu atvest uz Latviju?

Japāņiem ir viens lielisks termins – omotenashi, kas latviski tulkotos kā: bez slēptiem nodomiem. Šāda uzvedība ļoti atspoguļojas Japānas sabiedrībā, vismaz Jamagatas prefektūrā noteikti. Labs piemērs ir viņu pieklājība un laipnība, kad mājās tiek uzņemts ciemiņš. Darba ietvaros bieži sanāk braukāt uz dažādām pilsētiņām, kur satieku simtiem cilvēku, kas uzņem tā, ka jūtos kā sen pazudusi meita, kas atgriezusies mājās. Tiek pasniegta tēja, cepumi un dažreiz es pat saņemu kādu mazu dāvanu (vēl gluži nesen no laipnas vecmāmiņas saņēmu viņas pašdarinātos origami un tie bija patiesi ievērojami darinājumi). Tas viss notiek bez jebkādiem nodomiem, jo ir skaidrs, ka šos cilvēkus visdrīzāk vairs nesatikšu un pienācīgi pateikties varu tikai vārdiski.
Vēl viena lieta ir likumu ievērošana. Sākumā, kad tikko kā biju šeit ieradusies, mani kaitināja skrupulozā birokrātija, taču tad es sapratu, cik patiesībā tā ir pilnvērtīgi izveidota. Tas viss sniedz neaprakstāmu drošības sajūtu. Es zinu, ka cilvēks, kas man blakus nostājies pārpildītā autobusā, negrasās mani aplaupīt. Es varētu mierīgi aizmirst telefonu vai maku restorānā, atgriezties pēc stundas, un tas tur vēl joprojām būtu – sveiks un vesels. Skumji teikt, ka pie mums tā gandrīz nenotiek.
Šīs divas lietas es visvairāk gribētu pārvest mājās.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Jau pieminēji darbu, tāpēc vaicāšu, kāda izskatās Tava tipiskā diena Jamagatā?

Darba dienās (jeb no pirmdienas līdz sestdienai) mostos nedaudz pēc sešiem. Zombijiskā paskatā aizklumburēju līdz virtuvei (šo skatu varētu šausmu filmās rādīt), lai atmodinātu sevi ar glāzi vēsa ūdens. Darbs sākas pusdeviņos. Kas ir interesanti un ar ko līdz šim neesmu sastapusies pie mums: šeit katru rītu notiek mini sanāksmes. Visi nodaļas darbinieki sanāk kopā, apspriež todien padarāmos darbus un novēl visiem labu dienu. Tas ir ļoti patīkams rīta sākums. Tālāk katra diena atkarīga no tā, kāds ir mans grafiks (un tas ir ārkārtīgi haotisks). Dažreiz jādodas filmēt vai veidot videomateriālu nākamās dienas ziņām, citreiz sēžu visu dienu ofisā, strādājot ar dokumentiem vai tulkojot. To, cik gara ir mana darba diena, nosaka padarāmo darbu daudzums un nodošanas termiņš (pulkstenī šeit īpaši neviens neskatās, līdz ar to gadās būt mājās arī ap deviņiem vakarā un vēlāk). Pirms miega noteikti palasu (šobrīd esmu aizrāvusies ar Marissa Mayer Lunar Chronicles grāmatām), ja atliek laiks, noteikti izkustos (parasti tā ir aerobika un joga).
Svētdiena gan ir cits stāsts. Tā ir mana vienīgā brīvdiena un cenšos to aizvadīt pēc iespējas interesantāk – dodos mini ceļojumos apkārt Jamagatas prefektūrai, satiekos ar draugiem vai izgaršoju kādu pašai vēl nezināmu ēdienu. Dažreiz satiekos ar pasniedzēju, kurš aizrāvies ar galda spēlēm un iesaistījis šajā trakumā arī mani, lai aizvadītu garas stundas dažādu spēļu pasaulē.
Drīzumā sāksies pavasaris un domāju nopirkt riteni, kas paplašinās manas pārvietošanās iespējas prefektūras ietvaros. Nevaru sagaidīt, kad sāks ziedēt sakura!
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Tavs debijas romāns “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” tika izdots 2011. gadā, tāpēc bieži nācies lasīt un dzirdēt jautājumus par to, vai šim darbam būs arī turpinājums. Vai Tavos nākotnes plānos ietilpst “Digitālo Neaizmirstulīšu Lauka” turpinājuma rakstīšana vai kāda cita literārā darba radīšana latviešu valodā?

Varu pačukstēt, ka šobrīd uz redaktores virtuālā darba galda stāv viens darbs bērniem/pusaudžiem, kas ir pilnīgi nesaistīts ar manu pirmo romānu. Lai gan arī šajā darbā esmu palikusi uzticīga sev tik ļoti mīļajam fantāzijas un fantastikas žanram, šis stāsts ir vairāk balstīts uz mītiem un leģendām, kā arī japāņu pasakām.
Bez šī stāsta ir tapis vēl viens romāns jauniešiem, kura saknes meklējamas pašmāju mitoloģijā un dievturības tradīcijās, taču tas nav izgājis rediģēšanas procesu, tāpēc līdz šī darba izdošanai paies vēl kāds laiks (uzsauciens draugiem un faniem iespert man pa vietu, kur mugura zaudē savu godpilno nosaukumu, lai cītīgāk strādāju).
Japānā pirms gada  krājumā tika publicēta viena mana eseja un šobrīd strādāju pie īsā stāsta bērniem, ko vēlos izdot japāņu valodā.
Savukārt, runājot tieši par “Digitālo Neaizmirstulīšu Lauku”, tad daļa no turpinājuma ir tapusi jau ļoti sen. Diemžēl kopš tā laika (šo varētu saprast daudzi mani rakstošie draugi) esmu zaudējusi saikni ar darbu, ar varoņiem un ar pasauli. Kamēr es neiejutīšos atpakaļ tajā atmosfērā tā, ka spēšu uzrakstīt darbu, kas pašai šķitīs pietiekami interesants, tikmēr turpinājums netiks izdots. Taču kādreiz, tuvākā vai tālākā nākotnē nešaubīgi paveikšu šo darbu.
Vēlot veiksmi radošajos darbos, saku Ellenai paldies par interviju un ceru, ka jau tuvā nākotnē varēsim savās rokās turēt kādu no viņas jaunākajiem literārajiem darbiem.

2015. gads literatūrā, kino un mūzikā


Gads bez kultūras baudīšanas nenoliedzami būtu izniekots, tāpēc arī 2015. gadā kultūra tika baudīta lieliem malkiem. Kas tad bija mani favorīti literatūrā, kino un mūzikā? 

Amy-BLOG-SCROLLKino un seriāli: Gads sākās ļoti daudzsološi, jo mani sajūsmināja Beneta Millera sporta drāma “Lapsu medības” un Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks”, kā arī britu telekanāla BBC seriāls The Casual Vacancy. Mans tik ļoti iemīļotais šausmu žanrs 2015. gadā lika vilties, jo režisora Deivida Roberta Mičela veidotā filma “Tas seko Tev” bija vienīgā šī žanra filma, kas mani tā pa īstam aizrāva, nobiedēja un pārsteidza ar svaigām idejām. No seriāliem mans aizgājušā gada absolūtais favorīts ir “Kā izbēgt no soda par slepkavību”, kurš, starp citu, no šī gada 4. janvāra būs vērojams arī TV3 kanālā. Patīkami pārsteidza dokumentālais kino, jo tieši Asifa Kapadija dokumentālā filma “Eimija”, kurā stāstīts par lielisko dziedātāju Eimiju Vainhausu, ir mana 2015. gada absolūtā favorīte. Jāatzīst, ka 2015. gadā filmu, kuras vēlējos noskatīties, bija daudz vairāk nekā brīvā laika, tāpēc daudzas pērnajā gadā iznākušās filmas noteikti skatīšos šogad.

Foto: britu grupa Years & Years

Foto: britu grupa Years & Years

Mūzika: Protams, 2015. gads daudziem mūzikas mīļotājiem atmiņā paliks ar Adeles atgriešanos un jauniem rekordiem, kurus uzstādīja šī lieliskā britu dziedātāja, bet ne par Adeles jauno albumu es gribu runāt. Aizgājušā gadā daudz klausījos indie mūziku, sintpopu un drīmpopu: starp favorītiem nokļuva Džeimss Bejs ar debijas albumu Chaos and The Calm, Lana Del Rey ar savu ceturto studijas albumu Honeymoonaustrālietis Trojs Sivāns ar savu pirmo studijas albumu Blue Neighbourhoodkā arī britu sintpopa apvienība Years & Years ar albumu Communion, kurš manā subjektīvajā vērtējumā ir labākais 2015. gada albums. Pie patīkamiem atklājumiem mūzikā varu pieskaitīt arī amerikāņu grupu Bleachers, kanādiešu dziedātāju Grimes, austrāliešu rokgrupu Tame Impala, androgīno dziedātāju IAMX, britu dziedātāju Rhodes, kā arī britu duetu Aquilo.

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai "Septiņas minūtes pēc pusnakts"

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai “Septiņas minūtes pēc pusnakts”

Literatūra: 2015. gadā ar grāmatu lasīšanu man neveicās pārāk spoži, jo izlasīju 32 grāmatas, starp kurām bija tikai dažas, kuras labprāt lasītu atkal. 2015. gadā nelika vilties klasika, jo Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” lika sajūtām mutuļot, bet  Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” neļāva nolikt malā pildspalvu un bloknotu, jo gandrīz katrā lapaspusē bija pa kādam izrakstīšanas vērtam citātam.  Maikla Kaningema grāmatas “Mājas pasaules malā” lasīšana šķita kā ielūkošanās pašam sevī caur grāmatas lapaspusēm, turklāt Kaningems atgādināja to, ka mājas ne vienmēr ir ēka ar četrām sienām un jumtu. Gada aizraujošākās grāmatas titulu varētu piešķirt Ernesta Klaina romānam “Spēle sākas”, kura lasīšana atgādināja smalki izstrādātas datorspēles spēlēšanu. No pašmāju autoriem īpaši gribu izcelt Daci Rukšāni, kuras stāstu krājums “Mīlasstāsti” man šķita ļoti baudāms un dažādām noskaņām piesātināts. Gada grāmatu gan biju pamanījies pietaupīt pašām gada beigām: Patrika Nesa grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts” šķita kā sava veida dvēseles mazgāšana, kas bija reizē nedaudz sāpīga un svētīga. Par gada lielāko vilšanos uzskatu F. S. Ficdžeralda romānu “Šaipus paradīzes”, kura lasīšana man šķita īpaši mokoša. (Iespējams, pēc “Lieliskā Getsbija” lasīšanas biju pārāk sacerējies.)

Tāds īsumā bija mans 2015. gads kultūrā. Šogad plānoju vairāk laika veltīt kino aktualitātēm, klasiskajai literatūrai, grāmatām angļu valodā, bet mūzikas pasaulē tveršu visu, kas šķitīs ausīm tīkams.

Kā tapa animācijas filmas piecdesmitajos?


alice-in-wonderland-behind-the-scenes-animators-kathryn-beaumont-666

Volta Disneja animācijas filmas, grāmatas un komiksi bija neatņemamas manas bērnības sastāvdaļas: ar brāļiem lasījām gan Mickey Mouse komiksus, gan skaistās, glancētās grāmatas, kuras tolaik maksāja veselu bagātību, kā arī skolas brīvlaikos skatījāmies vecās Disneja animācijas filmas. 

Bērnībā apbrīnoju animatoru darbu un bija pat īss laika posms, kad pats vēlējos kļūt par animatoru, bet tad sapratu, ka nezīmēju īpaši labi, kā arī to, ka Latvijā animatoriem dzīve nav nekāda medus maize. Jau tolaik mani interesēja atbilde uz jautājumu, kur tad animatori smeļas iedvesmu saviem varoņiem? Nesen, klaiņojot internetā, atradu atbildi uz šo jautājumu.

Izrādās, ka animācijas filmu varoņi ir īstāki, kā man sākotnēji šķita. Piemēram, 1951. gada animācijas filmas “Alise Brīnumzemē” (Alice in Wonderland) galvenā varone Alise ir pavisam īsta meitene, vārdā Ketrīna Bomonta. Ketrīna ne tikai pozēja animatoriem, bet arī ierunāja Alises balsi animācijas filmā, kas atdzīvināja pasaulslaveno rakstnieka Lūisa Kerola stāstu par šo leģendāro meiteni.

Animētās Alises tapšanas process iemūžināts arī skaistās fotogrāfijās. (Skatīt galeriju.)