Filma “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt”

Kad uzzināju, ka tiks ekranizēta Dž. K. Roulingas grāmata Fantastic Beasts and Where to Find Them, biju diezgan skeptiski noskaņots, jo tika plānots, ka no vienas plānas grāmatiņas, kurā nav tikpat kā neviena notikuma, tiks veidotas trīs filmas. Turklāt pagājušā gada beigās tika paziņots, ka plānoto trīs filmu vietā būs veselas piecas! 

Sāku uz šo projektu skatīties daudz pozitīvāk, kad parādījās pirmās kino kritiķu recenzijas, kā arī Poteriādes fanu atsauksmes. Režisors Deivids Jeitss veidojis pēdējās četras Poteriādes filmas, tāpēc iekāpšana burvju pasaulē viņam drīzāk bija kā sen gaidīta atgriešanās mājās, ne smags pārbaudījums. Turklāt Poteriādes prīkvela scenārija autore ir pati Dž. K. Roulinga, tāpēc bija skaidrs, ka burvju pasaule ir drošās rokās un tā netiks piesmieta. (Kā tas diemžēl notika ar Džeka Torna lugu Harry Potter and The Cursed Child, kuras izdošanu brīnumainā kārtā apstiprināja pati Roulinga.)

Filmā stāstīts par maģisko dzīvnieku pētnieku Ņūtu Skamanderu (Edijs Redmeins), kurš divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidū ierodas Ņujorkā, lai vēlāk dotos uz Arizonu. Ņujorkā viņš satiek vientiesi Džeikobu Kovaļski (Dans Foglers), ar kuru nejauši samainās ar čemodāniem – Džeikoba čemodānā ir smalkmaizītes, bet Ņūta čemodānā vesels lērums ar dažādām fantastiskām būtnēm. Amerikā, kur katru dienu notiek protesti pret raganām un burvjiem, maģiskās pasaules paturēšana noslēpumā ir īpaši svarīga, tāpēc MACUSA jeb “Amerikas Savienoto Valstu Burvju Kongress” īpaši asi uztver ziņu par Ņūta bezatbildīgo rīcību. Situāciju vienkāršāku nepadara arī tumšais burvis Gelerts Grindevalds (Džonijs Deps), kurš, terorizējot vientiešus, Amerikas burvestību ministrijai ne mirkli neļauj atvilkt elpu.

Šī filma lieliski papildina Poteriādi, jo sniedz ieskatu tajā, kāda tad bija burvju pasaule pirms Harija Potera un Voldemorta, kā arī ļauj skatītājiem ielūkoties burvju un raganu dzīvē ārpus Lielbritānijas. Jeitsa un Roulingas tandēms ir patiešām brīnišķīgs, jo “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” nerada Poteriādes fanos pretestību, tieši pretēji – pat skeptiskākie fani šo filmu pieņem kā ļoti dabisku un pat nepieciešamu papildinājumu. Lai arī ir diezgan pamatotas aizdomas, ka “Fantastiskas būtnes” būs piecu filmu sērija, pateicoties tieši kino ļaužu neremdināmajai apetītei, jāatzīst, ka arī saprotu, kāpēc Roulinga vēlas veidot tieši piecas filmas. Pirmā filma, kas ir vairāk nekā divas stundas gara, ir tikai tāds ieskrējiens – patiešām maģisks un intriģējošs ieskrējiens, kuram paredzu daudz tumšāku un nopietnāku turpinājumu.

Foto: Kadrs no filmas.

Par spīti tam, ka “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” ir jauns, ar Hariju Poteru nesaistīts stāsts, neesmu pārliecināts, ka filma patiks cilvēkiem, kuri nav skatījušies Poteriādes filmas vai lasījuši grāmatas, jo šīs filmas galvenā mērķauditorija tomēr ir Poteriādes fani. Vienu gan varu garantēt – filmā redzamās fantastiskās būtnes nozags jums sirdi.

Runājot par aktieru sastāvu, jāsaka, ka tas ir gandrīz izcils: Edijs Redmeins ir kā radīts Ņūta lomai, kā arī biju patīkami pārsteigts, redzot daudzsološo Ezru Milleru Krīdensa lomā, tomēr jāatzīst, ka vismaz man šajā filmā bija viens darvas piliens, vārdā Džonijs Deps. Absolūti neesmu sajūsmā, ka Depam tikusi viena no nozīmīgākajām lomām šajā filmu sērijā, bet ļoti ceru, ka viņš pret šo lomu izturēsies cieņpilni un neļaus izpausties savai bērtoniskajai pusei. Iepriekš daudz tika runāts, ka Deps ir par vecu šai lomai, bet, apskatot Harry Potter Wiki, nākas secināt, ka viss ir vislabākajā kārtībā, jo divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados Grindevalds bija sasniedzis pusmūža vecumu.

Visiem, kas grib doties maģiskā un vizuāli skaistā fantāzijas ceļojumā, silti iesaku noskatīties šo filmu, kas nominēta vairākām BAFTA un Amerikas Kinoakadēmijas balvām.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Jaunumi par “Fantastisku būtņu” sērijas filmām

Jau 18. novembrī pie latviešu skatītājiem nonāks “Harija Potera” sāgas prīkvels “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt”, kas ir pirmā no piecām šajā sērijā ieplānotajām filmām. Slavenībām paredzētā filmas pirmizrāde notika jau 10. novembrī – tajā piedalījās arī filmas scenārija autore Dž. K. Roulinga. Pirmizrādes laikā rakstniece atklāja, kādi ir viņas plāni un idejas nākamajām četrām “Fantastisku būtņu” filmām. 

Variety reportierim Roulinga atklāja, ka sākotnēji Poteriādes prīkvels tika plānots kā triloģija, bet rakstīšanas un plānošanas procesā filmas veidotāji sapratuši, ka, lai izstāstītu Ņūta Skamandera stāstu, nepieciešamas veselas piecas filmas. Rakstniece atzīst, ka plāni ir tik ambiciozi, jo piecās filmās tiks atainoti 19 gadus ilgi notikumi burvju un vientiešu pasaulēs. Filmu darbība norisināsies no 1926. gada līdz 1945. gadam. (Šajā laika posmā notika gan vispasaules Burvju Karš, gan leģendārais duelis starp profesoru Dumidoru un tumšo burvi Grindevaldu.)

Šonedēļ arī tika atklāts, ka Grindevalda loma uzticēta aktierim Džonijam Depam. Šī ziņa īpašu sajūsmu Poteriādes fanu vidū neizpelnījās, jo daudzi pauda viedokli, ka Deps ir pārāk vecs un nepiemērots šai lomai, turklāt būtisku lomu fanu neapmierinātībā spēlē arī pret aktieri izvirzītās apsūdzības vardarbībā. Filmas režisors Deivids Jeitss un scenārija autore Dž. K. Roulinga Depu aizstāv, sakot, ka Deps ir kā radīts šai lomai, turklāt viņš esot paveicis neticamas lietas, iejūtoties Grindevalda ādā.

Kādas ir jūsu domas par gaidāmajām “Fantastisku būtņu” filmām? Kas, jūsuprāt, atveidos Dumidoru jaunībā? Un vai piecas filmas Poteriādes prīkvelam nav par daudz?

Dedpūls – supervaronis, kurš neizglābs pasauli!

Šķiet, ka par Tima Millera režisēto supervaroņu komēdiju “Dedpūls” (Deadpool) nav dzirdējuši tikai tie, kas absolūti neinteresējas par popkultūru un jaunumiem kino. Jau kādu laiku kino pasaulē šī ir karstākā filma, kuras seansi ir pārpildīti. (Arī es šo filmu noskatījos tikai ar otro piegājienu, jo pirmajā reizē, kad braucu uz kino, pie biļetēm nemaz netiku, jo seanss bija pilnībā izpārdots. Un tā pat nebija filmas pirmizrādes diena.) 

Par lielu supervaroņu filmu fanu es sevi nosaukt nevaru, tomēr nav jau arī tā, ka “Dedpūls” būtu tipiska supervaroņu filma, kurā galvenais varonis apveltīts ar augstām morāles normām un vēlmi izglābt visu pasauli. Veids Vilsons (Raiens Reinoldss) ir bijušais specvienības kaujinieks, kurš iemīlējies prostitūtā Vanesā (Morena Bakarina). Abu skaisto kopdzīvi pārrauj paziņojums, ka Veidam atklāts vēzis. Pāris samierinās ar attiecību traģiskajām beigām, bet tad Veids saņem vilinošu piedāvājumu – pakļaujot savu ķermeni eksperimentiem, viņš var atbrīvoties ne tikai no vēža, bet iegūt arī pārcilvēcīgas spējas. Tā dzimst supervaronis, kurš izskatās tā, it kā Fredijam Krūgeram būtu bijis intīms sakars ar Jūtas topogrāfisko karti. Baidoties, ka šādā izskatā varētu nobiedēt draudzeni, Veids nolemj satikšanos ar Vanesu atlikt, ļaujot viņai domāt, ka viņš ir miris. Turklāt Veids visu savu laiku velta tam, lai atrastu un nogalinātu cilvēku, kurš viņu ne tikai izārstēja no vēža, bet arī pamatīgi izkropļoja.

Ņemot vērā, ka šī ir grafiskā dizainera un animatora Tima Millera pirmā pilnmetrāžas filma, tad jāsaka, ka Millera pieteikums ir ļoti spēcīgs – vismaz ienākumu ziņā pavisam noteikti, jo 17. februārī publicētie dati liecina, ka “Dedpūla” ienākumi visā pasaulē pārsnieguši 325$ miljonu atzīmi. (Filmas budžets bija 58$ miljoni, kas Holivudas filmām nav nekas īpašs.) Veidojot X-cilvēku spin-off filmu par supervaroni, kura vārdu iepriekš bija dzirdējuši tikai rūdīti šī žanra fani, Millers uzņēmās milzīgu risku, tomēr tas atmaksājās tik ļoti, ka jau februāra sākumā tika paziņots par “Dedpūla” turpinājuma veidošanu.

Foto: kadrs no filmas.

“Dedpūla” veidotāji gaumīgi iesmējuši par supervaroņu filmu klišejām, līdzīgi kā 2012. gadā filma “Būda mežā” (The Cabin in the Woods) pasmējās par šausmu filmu klišejām. Dedpūls no citiem supervaroņiem atšķiras ar to, ka mīl rupjus jokus un pats sevi neuztver pārāk nopietni, turklāt viņu ļoti cilvēcīgu padara tas, ka viņu nomoka diezgan pamatīgi kompleksi par ārējo izskatu. Jāatzīst, ka Reinoldss ir kā radīts šai lomai, jo ar savu harismu spēj apburt jebkura vecuma un dzimuma skatītājus.

Dodoties uz kino, lai noskatītos “Dedpūlu”, noteikti vajadzētu aizmirst par moralizēšanu un dziļas jēgas meklēšanu, jo Millera filma piedāvā spēcīgu melno humoru, rupjus zem-jostasvietas jokus, kā arī darbības, kuras noteikti neatbilst augstām ētikas normām.

Starp citu, vietnē change.org jau izveidota petīcija par to, lai Raiens Reinoldss, ģērbies Dedpūla tērpā, vadītu Saturday Night Live šovu.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

2015. gads literatūrā, kino un mūzikā

Gads bez kultūras baudīšanas nenoliedzami būtu izniekots, tāpēc arī 2015. gadā kultūra tika baudīta lieliem malkiem. Kas tad bija mani favorīti literatūrā, kino un mūzikā? 

Kino un seriāli: Gads sākās ļoti daudzsološi, jo mani sajūsmināja Beneta Millera sporta drāma “Lapsu medības” un Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks”, kā arī britu telekanāla BBC seriāls The Casual Vacancy. Mans tik ļoti iemīļotais šausmu žanrs 2015. gadā lika vilties, jo režisora Deivida Roberta Mičela veidotā filma “Tas seko Tev” bija vienīgā šī žanra filma, kas mani tā pa īstam aizrāva, nobiedēja un pārsteidza ar svaigām idejām. No seriāliem mans aizgājušā gada absolūtais favorīts ir “Kā izbēgt no soda par slepkavību”, kurš, starp citu, no šī gada 4. janvāra būs vērojams arī TV3 kanālā. Patīkami pārsteidza dokumentālais kino, jo tieši Asifa Kapadija dokumentālā filma “Eimija”, kurā stāstīts par lielisko dziedātāju Eimiju Vainhausu, ir mana 2015. gada absolūtā favorīte. Jāatzīst, ka 2015. gadā filmu, kuras vēlējos noskatīties, bija daudz vairāk nekā brīvā laika, tāpēc daudzas pērnajā gadā iznākušās filmas noteikti skatīšos šogad.

Foto: britu grupa Years & Years

Mūzika: Protams, 2015. gads daudziem mūzikas mīļotājiem atmiņā paliks ar Adeles atgriešanos un jauniem rekordiem, kurus uzstādīja šī lieliskā britu dziedātāja, bet ne par Adeles jauno albumu es gribu runāt. Aizgājušā gadā daudz klausījos indie mūziku, sintpopu un drīmpopu: starp favorītiem nokļuva Džeimss Bejs ar debijas albumu Chaos and The Calm, Lana Del Rey ar savu ceturto studijas albumu Honeymoon, austrālietis Trojs Sivāns ar savu pirmo studijas albumu Blue Neighbourhood, kā arī britu sintpopa apvienība Years & Years ar albumu Communion, kurš manā subjektīvajā vērtējumā ir labākais 2015. gada albums. Pie patīkamiem atklājumiem mūzikā varu pieskaitīt arī amerikāņu grupu Bleachers, kanādiešu dziedātāju Grimes, austrāliešu rokgrupu Tame Impala, androgīno dziedātāju IAMX, britu dziedātāju Rhodes, kā arī britu duetu Aquilo.

Foto: Džima Keja ilustrācija Patrika Nesa grāmatai “Septiņas minūtes pēc pusnakts”

Literatūra: 2015. gadā ar grāmatu lasīšanu man neveicās pārāk spoži, jo izlasīju 32 grāmatas, starp kurām bija tikai dažas, kuras labprāt lasītu atkal. 2015. gadā nelika vilties klasika, jo Viljama Goldinga “Mušu valdnieks” lika sajūtām mutuļot, bet  Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” neļāva nolikt malā pildspalvu un bloknotu, jo gandrīz katrā lapaspusē bija pa kādam izrakstīšanas vērtam citātam.  Maikla Kaningema grāmatas “Mājas pasaules malā” lasīšana šķita kā ielūkošanās pašam sevī caur grāmatas lapaspusēm, turklāt Kaningems atgādināja to, ka mājas ne vienmēr ir ēka ar četrām sienām un jumtu. Gada aizraujošākās grāmatas titulu varētu piešķirt Ernesta Klaina romānam “Spēle sākas”, kura lasīšana atgādināja smalki izstrādātas datorspēles spēlēšanu. No pašmāju autoriem īpaši gribu izcelt Daci Rukšāni, kuras stāstu krājums “Mīlasstāsti” man šķita ļoti baudāms un dažādām noskaņām piesātināts. Gada grāmatu gan biju pamanījies pietaupīt pašām gada beigām: Patrika Nesa grāmata “Septiņas minūtes pēc pusnakts” šķita kā sava veida dvēseles mazgāšana, kas bija reizē nedaudz sāpīga un svētīga. Par gada lielāko vilšanos uzskatu F. S. Ficdžeralda romānu “Šaipus paradīzes”, kura lasīšana man šķita īpaši mokoša. (Iespējams, pēc “Lieliskā Getsbija” lasīšanas biju pārāk sacerējies.)

Tāds īsumā bija mans 2015. gads kultūrā. Šogad plānoju vairāk laika veltīt kino aktualitātēm, klasiskajai literatūrai, grāmatām angļu valodā, bet mūzikas pasaulē tveršu visu, kas šķitīs ausīm tīkams.

Stāsts par meiteni, kas vēlējās dziedāt

Foto: Filmas plakāts.

Skatoties Asifa Kapadija dokumentālo filmu “Eimija” (Amy), sajūtas brīžiem bija spēcīgākas kā tajā liktenīgajā 2011. gada 23. jūlija dienā, kad pasauli pāršalca ziņa par dziedātājas Eimijas Vainhausas nāvi. “Zvaigzne ir dzimusi no jauna!”: tā raksta The Guardian un tik ļoti gribas rakstītajam piekrist, jo mūzikas mīļotāju sirdīs Eimija dzīvos vēl ļoti ilgi. 

Eimijas nāves dienu atceros diezgan spilgti, jo todien sociālajos portālos iesaistījos vairākās vārdu pārmaiņās ar cilvēkiem, kas pasmējās par viņas traģisko aiziešanu mūžībā. Iespējams, toreiz mani nomāca doma, ka viena no 21. gadsimta lieliskākajām dziedātājām daudziem atmiņās paliks tikai kā narkomāne, ne kā dziedātāja, kuras balss ir tik unikāla, ka to nav iespējams sajaukt ar nevienu citu. Jāatzīst, ka tas mani nedaudz satrauc arī tagad, vairāk kā četrus gadus pēc Eimijas nāves.

Kapadija veidotā dokumentālā filma par Eimiju izpelnījusies plašu atzinību visā pasaulē gan no kinokritiķiem, gan no parastiem skatītājiem. Filmā iekļauti kadri no Eimijas mājas video, koncertu un balvu pasniegšanas ceremoniju ierakstiem, kā arī fragmenti no dokumentālās filmas tapšanas laikā uzņemtajām intervijām ar viņas draugiem, ģimeni un darba kolēģiem. (Atmiņās par Eimiju dalījās viņas tēvs Mičs Vainhauss, mīļotais Bleiks Fīlders-Sivils, džeza leģenda Tonijs Benets, producents Marks Ronsons, dziedātājs Pīts Dohertijs un citi.) Šķiet, ka vienīgais, kurš nav īsti apmierināts ar režisora veikumu, ir Eimijas tēvs Mičs Vainhauss, kurš nav parādīts tajā labākajā gaismā, tādējādi izpelnoties filmas skatītāju antipātijas un pārmetumus.

Foto: Kadrs no filmas.

Jāatzīst, ka Kapadija paveicis patiešām lielisku darbu, objektīvi parādot hronoloģisku notikumu gaitu, kā neparasta meitene, kas vienkārši vēlējās dziedāt, kļuva par par pasaules mēroga zvaigzni, kuru saplosīja popkultūras nežēlīgā pasaule un ilgas pēc mīlestības. Ekrānā zibot pēdējiem filmas kadriem, galvā skanēja jautājums: kā gan kāds varēja nīst meiteni, kurai bija tikai divi sapņi – dziedāt un būt mīlētai?! Eimija filmā parādīta tik ļoti cilvēcīga, bērnišķīgi naiva, destruktīva un viegli ievainojama, ka nav pat īpaši jābrīnās, kāpēc viņas dzīves pavediens pārtrūka tik ātri. Viņa absolūti nebija gatava tam, kas nāca komplektā panākumiem mūzikas industrijā.

Foto: Kadrs no filmas.

Pēc filmas noskatīšanās, protams, katram būs viedoklis par to, kurš tad īsti bija vainojams Eimijas ķibelēs – Bleiks, dziedātājas tēvs, nežēlīgā mūzikas industrija, pati Eimija vai kāds cits. Daļēji taisnība būs katram, tomēr, ja režisors kādu ir vēlējies padarīt par grēkāzi, tad šī loma tikusi dzeltenajai presei, jo tieši tabloīdi regulāri pārkāpa Eimijas privātuma robežas un aizmirsa par pilnīgi jebkādām cilvēcības normām. Reizēm dzeltenās preses ziņās par “pagrimušo Eimiju” noslīka fakts, ka viņa ir cilvēks ar trauslu dvēseli.

“Eimija” ir skaists, emocionāli diezgan smags un cieņpilns darbs, kas katram, kurš Eimiju kādreiz uzskatījis par tikai pagrimušu narkomāni, liks kaunēties pašam par savu ignoranci. Bieži vien, spriežot par slavenu cilvēku dzīvēm, mēs aizmirstam, ka arī viņi ir cilvēki, kuru sapņi un vēlmes daudz neatšķiras no tā, ko savās sirdīs lolojam mēs. Šī filma tam ir lielisks atgādinājums.

“If you don’t throw yourself into something, you’ll never know what you could have had.” – Eimija Vainhausa

VĒRTĒJUMS: 10/10

Izraudzītais neglītais, resnais draugs

Ja ir kāda žanra filmas, kuras skatos visretāk, tad tās noteikti ir komēdijas, jo vismaz 90% gadījumu nākas vilties, pateicoties filmas seklajam saturam, bezgaumīgajiem jokiem, kā arī vājajai aktierspēlei. Nezinu, kā nonācu līdz režisora Ari Sandela šī gada veikumam The DUFF, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ filmu noskatījos no sākuma līdz beigām. 

Katrs taču ir dzirdējis par sievietēm, kuras draudzējas ar citām sievietēm, kuras nav tik izskatīgas kā viņas, lai uz ne tik simpātisko draudzeņu fona izceltos. Meitenes, kuras kalpo par fonu skaistajām, sauc par the DUFF jeb par izraudzītajām neglītajām, resnajām draudzenēm, turklāt the DUFF eksistē arī stiprā dzimuma kompānijās. Tomēr šis apzīmējums nav jāuztver burtiski, jo the DUFF reti kad patiešām ir neglīta vai resna persona, jo lielākoties tas ir kāds, kas neizskatās tik labi, kā pārējie draugi vai draudzenes.

Filmā stāstīts par Bjanku (Meja Vitmena), kura kādu dienu, pateicoties bērnības draugam Veslijam (Robijs Amels), uzzina, ka viņa ir the DUFF savām draudzenēm Džesai un Keisijai, kuras ir satriecoši skaistas, vienmēr tiek uzlūgtas uz ballītēm, kā arī vienmēr skolas gaiteņos tiek pavadītas ar iekāres pilniem skatieniem. Veslijs apsola Bjankai palīdzēt kļūt stilīgākai, kā arī dod padomus, kā iekarot viņas simpātijas sirdi, tomēr Bjanka laika gaitā saprot, ka ne viss ir tā, kā tas sākotnēji izskatījies.

Foto: kadrs no filmas

Filmas pamatā ir Kodijas Keplingeres romāns The DUFF, kurš nedaudz atšķiras no filmas, tomēr tā jau ir ierasta prakse Amerikas kino – padarīt visu viegli sagremojamu, nedaudz banālu, kā arī pievienot filmai varoņus, kas grāmatā nemaz nav, lai tikai visu padarītu nedaudz raibāku un krāšņāku.

Atzīšos, ka filmas laikā bieži vien kļuvu miegains un dažbrīd pat domāju, ka līdz filmas beigām aizmigšu, jo filma bija ārkārtīgi paredzama un, par spīti filmas morālei, kas man patika, tā šķita virspusēja un diezgan sekla. Manuprāt, mūsdienās jaunieši ir pietiekami inteliģenti, lai būtu pelnījuši daudz dziļākas filmas – kaut ko The Perks of Being a Wallflower, Juno vai Struck By Lightning stilā ieturētu. Tāpēc man nedaudz grūti izprast to, kāpēc The DUFF vērtējums vietnē IMDb ir 7/10.

Kā jau teicu: man patīk stāsta morāle, tomēr pati filma nevienā mirklī nelika man smieties, turklāt arī sižets man nešķita pārāk aizraujošs, jo bija simtreiz redzēts citās šāda tipa filmās.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10 

Kad pazūd prožektoru gaismas

Foto: Filmas plakāts

Kas notiek ar aktieriem, kad no viņu popularitātes pāri palikusi vairs tikai vāja atblāzma? Iespējams, šis nav tas jautājums, ko sev regulāri uzdod vidusmēra kino baudītājs, jo vecos aktierus aizvieto jauni, ļaujot vecajiem nogrimt aizmirstībā – tāds ir šī biznesa nežēlīgais, bet dabiskais cikls. Režisora Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks” (Birdman), kas vairāk atgādina traģikomēdiju, ir gluži kā veltījums visiem aktieriem, kuri zaudējuši savu spozmi. 

Filmas galvenais varonis ir Rigans (Maikls Kītons) – aktieris, kurš pirms divdesmit gadiem iemantojis milzu popularitāti, pateicoties galvenajai lomai filmās par izdomātu supervaroni Putncilvēku. Laika gaitā izbalojusi ne tikai Rigana popularitāte un ietekme, bet arī bankas konta bilance. Vairs nekāda glamūra un fotogrāfiju uz žurnālu vākiem – tā vietā ir nakšņošana noplukušās teātra ģērbtuvēs, problemātiskas attiecības ar meitu Semu (Emma Stouna), kas nesen atgriezusies no rehabilitācijas klīnikas, kā arī teātra izrāde Brodvejā, kurā Rigans ieguldījis visus savus finansiālos līdzekļus, tādējādi nostādot sevi uz kraujas malas.

Kādreiz slavenais un apbrīnotais aktieris saprot, ka izrāde, pie kuras viņš strādā, neko labu nesola, bet tad viens aktieris, kurš nav pārāk talantīgs, cieš nelaimes gadījumā un viņa vietā tiek pieņemts Maiks (Edvards Nortons) – aktieris, kurš ir totāls pakaļa, bet tajā pat laikā arī lielākā šīs izrādes cerība. Lai gan izrādi izdodas glābt, to tāpat draud nogremdēt ietekmīga The New York Times teātra kritiķe, kurai ir zobs uz izbijušiem Holivudas aktieriem, kas cenšas ielauzties teātra lauciņā. Turklāt vienmēr klātesošs ir Putncilvēks, kurš bieži parādās sirreālās ainās, gluži kā tāds pagātnes rēgs, atgādinot aktierim par zudušo spozmi un to, cik agrāk viņiem abiem klājies labi.

Foto: kadrs no filmas

Īpašu uzmanību noteikti ir pelnījis filmas tehniskais izpildījums: ja sākumā gandrīz nepārtrauktā sitaminstrumentu juceklīgā improvizācija kaitināja, tad jau pēc divdesmit minūtēm pie tās biju pieradis, jo šīs juceklīgās skaņas palīdz izjust tās sajūtas, kas valda Rigana prātā; ne mazāk iespaidīga ir filmēšanas maniere, kas nebūt nav tradicionāla, tādējādi piešķirot filmai īpašu un ļoti baudāmu rokrakstu.

Filma šogad tika nominēta deviņām Oskara balvām, no kurām tā saņēma četras – par režiju, scenāriju, kinematogrāfiju, kā arī gada labākās filmas balvu. Vadošo aktieru darbs šajā filmā bija vienkārši fenomenāls un ļoti smalki nostrādāts, to pierāda arī Oskara nominācijas visiem trim vadošajiem filmas aktieriem – Maiklam Kītonam, Edvardam Nortonam un Emmai Stounai. Ne mazāk iespaidīgu sniegumu šajā filmā parādīja Naomi Votsa, kura atveido nedrošu, emocionālu aktrisi ar lieliem sapņiem par karjeru Brodvejā.

Foto: kadrs no filmas

Lai arī filmā ir spēcīgs un vienkārši izcils humors, “Putncilvēks” atstāj izteiktu skumju pēcgaršu, jo liek domāt par to, kas tad notiek ar reiz tautā mīlētiem aktieriem tad, kad tie pazūd no prožektoru gaismām. Lielākā daļa noteikti piedzīvo sāpīgu kritienu realitātē, kurā pašam jākuļas saviem spēkiem, turklāt ar gadiem vieglāk nekļūst, jo šajā industrijā valda likums – jo vecāks kļūsti, jo mazāk esi kādam vajadzīgs. Vienu brīdi tevi apbrīno visa pasaule, bet jau nākamajā mirklī tev nākas cīnīties par to, lai paša miesīgā meita neizturētos pret tevi ar nicinājumu. Tomēr šajā stāstā ir sava deva pozitīvā, jo reizēm atliek notraust putekļus no spalvām un pacelties spārnos, lai dotos skaistā lidojumā.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Vecāks par 21 gadu/21 and Over

Drīzumā Latvijas kinoteātrus sasniegs komēdija „Vecāks par 21 gadu” (21 and Over), kuras veidotājiem šī filma ir debija režisoru ampluā. Saka jau, ka pirmie kucēni jāslīcina, bet ne vienmēr tas patiešām jādara, īpaši jau tad, ja, pirms sēšanās režisora krēslā, kino industrija un konkrētais žanrs rūpīgi iepazīti.

Ir Džefa Čanga (Džastins Čons) divdesmit pirmā dzimšanas diena, viņš beidzot sasniedzis vecumu, kad oficiāli drīkst apmeklēt visus bārus un naktsklubus, bet puisim jāatturas no alkohola lietošanas, jo nākamajā dienā viņam paredzēta svarīga intervija ar medicīnas skolas pārstāvjiem. Tomēr Džefa dzimšanas dienas svinības nav tik mierīgas kā plānots, jo ciemos ierodas viņa draugi – brīvdomātājs Millers (Mailzs Tellers) un apdomīgais Keisijs (Skailars Ostins). Tiek apmeklēti naktsklubi un pārpratums seko pārpratumam, radot labvēlīgus apstākļus tam, lai viss iespējamais noietu greizi, tādējādi radot totālu haosu.

Filmas veidotāji ir Džons Lūkass un Skots Mūrs, kuri savu roku pielikuši arī „Paģiru” un „Bijušo draudzeņu rēgi” filmu veidošanā, tāpēc droši var teikt, ka pieredze komēdiju žanrā viņiem ir pietiekami liela. Tomēr Lūkass un Mūrs pirmo reizi sēdušies režisoru krēslos, lai radītu komēdiju „Vecāks par 21 gadu”, kura saturiski nav nekas jauns.

Skatoties šo filmu, nepameta sajūta, ka tā ir lēts „Amerikāņu pīrāga”, „Paģiru” un „Projekta X” atgremojums – saturiski līdzīga minētajām filmām, bet izpildījuma ziņā daudzreiz vājāka un nesmieklīgāka. Par aktieru darbu šajā filmā neko īpaši labu nevaru teikt, bet varu izcelt divus varoņus, kas mani īpaši kaitināja – Džastina Čona atveidotais Džefs bija kaut kas fenomelāi kaitinošs, bet Sāras Raitas atveidotā Nikola šķita īsts stulbuma un sekluma iemiesojums.

Ilgi domāju, vai vispār ir kāds cilvēks, kuram es gribētu ieteikt noskatīties šo filmu, līdz sapratu, ka manā draugu lokā ir maz tādu cilvēku, kuriem varētu kaut vai nedaudz patikt „Vecāks par 21 gadu”. Iespējams, ka šis „meistardarbs” varētu patikt pusaudžiem, kas filmu izvēlē nav pārāk izvēlīgi un nesmādē lētus jokus un desmitiem reižu redzētu sižetu.

VĒRTĒJUMS: 3/10

Joki par seksu un pamatīga ironijas deva – Movie 43

Ir gadījumi, kad mazāk patiešām ir vairāk, jo kā saka, kas par daudz, tas par skādi. Filmā Movie 43 apvienojušies trīspadsmit režisori un spilgts aktieru ansamblis, tomēr pieredzējušu režisoru bars un talantīgi aktieri negarantē to, ka filma būs lieliska.

Par Movie 43 biju lasījis tikai sliktas atsauksmes, kad nolēmu tomēr to noskatīties, –  laikam jau tāpēc, ka gribēju paskatītos uz talantīgiem aktieriem un aktrisēm, kas ar savu talantu apspīd saturiski lētu filmu. Aktieru sastāvs filmai patiešām ļoti iespaidīgs – Emma Stouna, Ričards Gīrs, Elizabete Benksa, Džerards Batlers, Hjū Džekmens, Keita Vinsleta, Anna Faris, Naomi Vatsa, Uma Tūrmane, Džastins Longs un citi.

Uzreiz gan jābrīdina, ka filma Movie 43 nebūtu jāuztver kā kaut kas pārāk nopietns – tā ir īsfilmu apkopojums, kurā tiek aizskartas pikantas tēmas un par tām tiek pamatīgi ironizēts. Nu, pasakiet, kā var uztvert nopietni filmu, kurā vienam no varoņiem uz kakla ir sēklinieki?! Filmas veidotāji pasmējušies par cilvēku snobisko izturēšanos, kompleksiem, dīvainībām un aizspriedumiem.

Sākumā domāju, kāpēc tik augsta līmeņa Holivudas aktieri piekrituši filmēties šādā filmā, bet tad sapratu! Aktieriem ar humora izjūtu viss ir kārtībā un katram normālam cilvēkam reizēm uznāk vēlme paķēmoties, paskatīties uz dzīvi mazliet nenopietni, jo nopietnība taču mūs sagaida aiz katra stūra. Aktieru darbs filmā man patika.

Tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka šī pikantā, ironijas un seksa joku pilnā filma ir diezgan nebaudāma un tikai kādi pieci joki no visas filmas ir patiešām smieklīgi. Man jau no sākuma bija skaidrs, ka trīspadsmit režisori pusotru stundu garai filmai – tas absolūti neko labu nesola. Ja pieplusojam klāt arī kritiķu atsauksmes par filmu, tad es pat neteiktu, ka esmu vīlies, jo no Movie 43 neko daudz negaidīju.

Filma ir iedalīta kategorijā „18+”, bet ir sajūta, ka galvenie tās skatītāji būs tieši tie, kas šajā vecuma kategorijā neietilpst.

VĒRTĒJUMS: 4/10 

Filma, kurā mātes mīlestība ir biedējoša – “Mama”

Režisors Andress Mušeti kino pasaulē nav plaši pazīstams, bet tas nav traucējis viņam savākt iespaidīgu komandu, lai radītu šausmu filmu “Mama”, kura uz kinoteātru ekrāniem nonāca šā gada sākumā. Pie filmas strādājis Oskarotās fantāzijas/šausmu žanra lentes “Pāna labirints” režisors Giljermo del Toro, diviem Oskariem nominētā aktrise Džesika Časteina un talantīgais dāņu aktieris Nikolajs Kosters-Valdo.

Filmas “Mama” pamatā ir 2008. gada īsfilma ar tādu pašu nosaukumu un arī tās režisors ir Andress Mušeti. Īsfilma ir baisa, pat ļoti, tāpēc nerodas jautājumi, kāpēc dažu minūšu ilgs gabals tika apaudzēts ar garāku stāstu un idejām, lai radītu stundu un četrdesmit minūtes garu filmu, kurā galveno lomu atveido viena no talantīgākajām Holivudas aktrisēm – Džesika Časteina. Nezinu, vai tas ir Giljermo del Toro nopelns, bet filmā jūtama mistiska noskaņa, kas nedaudz atgādina savdabīgu, gotisku pasaku, kurā stāstīts par diezgan baisu mātes mīlestību.

Filmā stāstīts par divām mazām meitenītēm – Viktoriju un Liliju – viņas piecus gadus dzīvojušas meža būdiņā, līdz brīdim, kad viņas atrod. Meiteņu vecāki ir miruši, tāpēc viņas tiek nodotas onkuļa Lūkasa aizgādībā – viņš kopā ar savu dzīvesbiedreni Anabellu uzņemas rūpes par antisociālajām, mežonīgajām meitenēm. Viņi gan nenojauš, ka meitenēm sekojusi būtne, kas rūpējusies par to, lai viņas meža būdiņā izdzīvotu. Šī būtne cīnās par meitenēm, tādējādi apdraudot Lūkasa un Anabellas drošību un pat dzīvības, tāpēc atliek tikai viens risinājums – noskaidrot, kas ir šī būtne un ko tā vēlas.

Šajā Spānijas-Kanādas kopražojumā netrūkst daudz baisu brīžu, bet rūdītiem “šausmeņu” faniem tā nebūs nekāds nepārvaramais pārbaudījums, turklāt filmā netrūkst arī nelielas svaiguma dvesmas, kas pēdējā laikā šausmu žanrā ir liels retums. Tikai nevajag arī pārlieku sacerēties, jo filma ir ieturēta klasiskajos rāmjos un tajā netrūkst arī novazātu klišeju. Labi, pie velna klišejas, jo manu prātu visvairāk nodarbina tas, kāpēc Anabella it-kā-nakts-vidū meitenēm teica, lai beidz spēlēties un dodas gulēt, jo ir ļoti vēls, kaut gan aiz loga spīdēja spoža dienas gaisma?! Vai tiešām filmas veidotāji to nepamanīja vai arī tā tas bija domāts?!

Ja runājam par aktieru sastāvu, tad Džesika Časteina Anabellas lomā bija lieliska – viņa ir hameleons, jo spēj nospēlēt blondu pamuļķīti, dzelzs lēdiju, gotisku rokgrupas dalībnieci un man šķiet, ka nav tādas lomas, kas viņai būtu pārāk sarežģīta.

Režisors Andress Mušeti nav nekāds kino smagsvars un arī pieredze viņam nav tik liela, lai teiktu, ka viņš ir ar milzīgu bagāžu filmu veidošanā, tomēr jāatzīst, ka potenciāls šim režisoram ir milzīgs un nešaubos, ka savu talantu viņš liks lietā un vēl tikai radīs savu spožāko filmu.

“Mama” nav nekas ģeniāls, bet arī par izgāšanos šo filmu nevar saukt.

VĒRTĒJUMS: 7/10