“Krustnagliņas” – 12. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Divdesmit pirmā nodaļa

–Den, es aiziešu atdot bibliotēkā dažas grāmatas un gaidīšu tevi ārā pie mašīnas, labi? – Matiass šķita īpaši iepriecināts par to, ka klāt ir Ziemassvētku brīvdienas.

–Sarunāts! – Centos balsī neielaist aizdomas izraisošu toni. – Man arī vēl šis tas jāizdara un tad jau tiksimies autostāvvietā.

Pārliecinājos, ka draugs patiešām aiziet uz bibliotēku un tad ātri metos skriet uz gaiteni, kurā rindojās skolēnu mantu skapīši. Satraukums izraisīja nelabumu un jutu, kā pa kaklu augšā kāpj šīsdienas pusdienas, kuras drīzāk noriju dzīvas, nekā rūpīgi sakošļāju. Apvaldīju vemšanas refleksu un, kad biju nonācis pie Dezirē skapīša, gaitenī uzradās pāris desmitās klases meitenes, kuras nevarēja vien beigt runāt par skolas tenkām.

–Domā viņš vispār atceras tavu vārdu? – Viena no viņām dramatiski iesmējās. – Tajā ballītē tu biji pamatīgi pielējusies.

–Nezinu, varbūt arī nemaz neatceras, bet skūpstās viņš lieliski. – Meitene iesmējās un pieklusināja balsi, bet akustika bija tik laba, ka dzirdēju katru viņas teikto vārdu. – Man šķita, ka viņš izlaizīs man mandeles.

Abas vienoti iesmējās un jutu, ka arī es nespēju savaldīt smieklus, tāpēc aizšāvu mutei priekšā plaukstu un centos neelpot. Kad viņas pazuda aiz stūra, atviegloti ievilku elpu un sāku darboties ap skapīša slēdzeni. Šoreiz nebija tik viegli kā ģērbtuvēs, jo svīda plaukstas un pāris reizes saspraužamā adata izkrita no miklajiem pirkstiem.

–Sasodīts. – Nolamājos, kad kārtējo reizi tā nokrita zemē, bet šoreiz to nevarēju atrast. – Maucība!

Pustupus meklēju sīko priekšmetu, bet, nespēdams to atrast, sāku pārlūkot somas saturu, lai atrastu vēl kādu metāla saspraudi.

Te nu tā ir! Neliete paslēpusies starp ķīmijas grāmatas lapām.

            Gaitenī atkal parādījās pāris cilvēki un nācās nogaidīt, līdz viņi pazūd un tad atkal mierīgi varēju turpināt atmūķēšanas darbus.

Beidzot slēdzene padevās – bija vilinājums izpētīt Dezirē skapīša saturu, bet tam nebija laika. Izvilku no somas tirkīzzilajā dāvanu papīrā ietīto saini un ar grūtībām iestūķēju to skapītī. Nu kastei stūri bija ielocīti, bet domāju, ka iepakojuma saskādēšana nebūs traumējusi to, kas tajā iekšā.

–Hmm… – Izdzirdēju, ka kāds parādījies gaitenī.

Nolādēts, kāpēc es neko nevaru izdarīt bez lieciniekiem?

            Aizvēru skapīti ciet un manam skatienam atklājās liecinieks, kuru ieraugot, jutos atvieglots.

–Matias, varam doties?

–Man gan ir kāds jautājums. – Viņš uzrotīja krekla piedurknes. – Ko tu meklē svešos skapīšos?

–Matias, lūdzu, ne tagad! – Centos apklusināt draugu. – Es visu izstāstīšu, bet tikai tad, kad būsim tikuši ārpus skolas.

Atskanēja zvans un tas nozīmēja, ka nodarbības šodien beigušās un skolēni atgriezīsies Īstonas vidusskolā tikai pēc Ziemassvētku brīvlaika.

Ātri piegāju pie sava skapīša un tēloju, ka tajā kaut ko meklēju. Gaiteņus piepildīja priecīgi čalojošu skolēnu bari un Matiass atmeta jebkādas cerības saņemt paskaidrojumus šeit un tagad.

–Gaidi mani mašīnā, es drīz nākšu.

Matiass atstāja mani vienu un saīdzis devās prom.

Saspicēju ausis un centos no pūļa trokšņa atdalīt Dezirē balsi.

Beidzot ieraudzīju viņu un Elisu. Meitenes aktīvi diskutēja – Elisa gandrīz nepārtraukti smējās, galvu atmetusi atpakaļ, bet Dezirē kaut ko stāstīja un aktīvi žestikulēja, bet seju nepameta nopietnība.

Noriju siekalas un šķita, ka tajā pašā mirklī mute izžūst līdz Sahāras tuksneša cienīgam sausumam.

Atslēga ir slēdzenē. Pagrieziens. Klikšķis. Eņģes pavērās. Klusums.

–Es laikam būšu sajaukusi skapīšus. – Dezirē samulsa un paskatījās uz metāla durvīm, lai redzētu numuru uz tām. – Nē, tas ir manējais, bet kā…

–Ūūū. Tev skapītī kāds atstājis dāvanu. – Elisa ķircinoši iebakstīja zilajai kastei. – Domā Maksims?!

–Kurš gan cits? – Dezirē iesmējās. – Un viņam vienīgajam ir tik maniakāla tieksme līst svešās mantās.

–Ver vaļā! Es gribu redzēt, ko viņš tev ir uzdāvinājis. – Elisa nepacietīgi lūkojās uz draudzeni, kura lēnām atbrīvoja kasti no ietērpa.

Kastes sāns atplīsa un gaiteni pārņēma reibinoša un stipra smarža. Krutnagliņas krita zemē un, sasniegušas flīzēto grīdu, atsitās un atkārtoti palēcās gaisā. Tās tika samītas un neskaitāmi daudz kurpju pāri pa tām bradāja un aiznesa daļu smaržas sev līdzi.

–Bet tās taču ir tās kurpes, kuras tu tik ļoti gribēji. – Elisas balsī iezagās skaudības nots.

–Ir gan. – Dezirē bija apmulsusi.

–Maksims gan netaupa naudu savai mīļotajai.

–Tieši tas mani visvairāk izbrīna. Parasti viņš nav tik dāsns. – Dezirē iepauzēja. – Gan jau Dens viņam pateicis, ka es tās ļoti vēlos.

Nolēmu pazust, pirms esmu nonācis meiteņu uzmanības lokā.

Dusmās vārījos.

–Nu, kāds tad ir tavs izskaidrojums par to, kas notika gaitenī? – Matiass gaidīja stāvlaukumā. – Ceru, ka tas būs labāks par kaut kādām pasaciņām.

Stāvējām divatā un izstāstīju Matiasam visu par Dezirē, viņas puisi un dāvanu, kuru viņai sagādāju, jo vēlējos pierādīt to, ka man viņa nozīmē ko vairāk, kā tikai parastu draugu.

–Un viņa domā, ka tās kurpes nopircis tas kretīns, kuram par viņu ir nospļauties. – Dusmās izgrūdu. – Kā viņa nesaprata, ka tās esmu dāvājis es?! Krustnagliņas taču bija skaidrs mājiens.

–Kāpēc tu vienkārši nevarēji pateikt, ka lolo simpātijas pret viņu? – Matiass sakrustoja rokas uz krūtīm un lepni pasmīnēja, it kā būtu pateicis kaut ko sasodīti ģeniālu.

Gribēju iepļaukāt draugu, lai izjauktu viņa perfekto matu sasuku – šis izcilnieka tēls un runas veids mani sāka tracināt.

–Tas nav tik vienkārši. Viņai ir draugs.

–Tad kāpēc neatdevi dāvanu viņai personīgi?

–Arī tas nav tik vienkārši.

–Den, dzīvē nekas nav vienkārši un reizēm jāiet grūtākais ceļš, lai kaut ko sasniegtu. Ko tu gaidīji, ka viss būs kā medusmaize uz paplātes, ka meitene, kuru tu mīli, mīlēs arī tevi un metīsies ap kaklu pie pirmās izdevības?!

–Nē, to es negaidīju. – Noburkšķēju. – Tieši tāpēc jau es viņu aplidoju tik uzmanīgi, tāpēc arī nedevu nekādus tiešus mājienus.

–Varbūt vajadzēja pateikt mazliet tiešāk?

–Varbūt man tomēr tev nevajadzēja neko stāstīt. – Kļuvu vēl īdzīgāks. – Varbūt slikta ideja bija ne tikai notikumu atstāstīšana tev, bet arī doma par kurpju pirkšanu meitenei ar kuru divatā esmu ticies tikai dažas reizes.

Draugs paraustīja plecus.

–Tā tiešam bija stulba ideja.

–Un tu tagad padosies? – Matiass smīkņāja. – Vecīt, biju domājis, ka tev ir arī kaut cik uzņēmības un spīts, bet izskatās, ka esi totāls mīkstmiesis.

–Aizveries, tu neko nesajēdz!

–Man šķiet, ka tu esi tas, kurš neko nesajēdz. – Matiass draudzīgi uzsita man pa plecu, bet es niknumā atgrūdu viņa roku. – Den, pirms ko dari, vajag pārliecināties vai tas ir arī tas, ko tu patiešām vēlies.

–Kādas muļķības. Tu gribi teikt, ka pats nezinu, ko vēlos?

–Adele, tagad Dezirē… – Viņš skaitīja uz pirkstiem. – Kas tālāk?! Neapvainojies, bet tā arī pagaidām izskatās, ka ne nieka nesajēdz, kas tev patiešām vajadzīgs.

–Un tu būsi tas, kurš zina to, vai ne? – Nicinoši vaicāju.

–Es zinu, ko es vēlos. – Viņš lepni izrieza krūtis. – Un par to cīnīšos.

–Man prieks par tevi. – Bezemocionāli noteicu. – Varbūt tagad brauksim?

–Labi. – Atkal smīns. – Bet nākamreiz, pirms ko uzsāc, pavaicā sev vai tu to patiešām vēlies.

–Labi jau labi. Pietiks morāles.

–Den! Melot draugiem ir viens, bet melot sev, – tā ir cūcība.

Divdesmit otrā nodaļa

Saburzīju jau trešo lapu pēc kārtas un iemetu miskastē, kas gozējās stūrī pie rakstāmgalda. Laikam nekad netikšu tālāk par astoņdesmitās lapaspuses uzrakstīšanu. Sameklēju savu mūzikas atskaņotāju un centos atrast tajā kādu dziesmu, kas varētu sniegt vismaz daļu iedvesmas, bet šobrīd šķita, ka mana Mūza ir vieglas uzvedības sieviete un pašlaik apkalpo kādu citu klientu. Varbūt viņa nenāca, jo uzskatīja, ka neesmu apmeklējuma vērts?!

Pagatavoju tasi karstas, kūpošas kafijas un atkal sāku rakstīt, šoreiz ticēdams, ka šo lapu neizmetīšu miskastē, bet pievienošu pārējām.

„Viņš bija nevērtīgs.

            Cacīgās acīs Viņš bija tikai viens no lielā bara – tāds, kuram paiet garām garajos skolas gaiteņos. Tāds, kuram atsmaidīt pretī tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi. Tāds, kuram likt iemīlēties un nedot pretjūtas.

            Vai vispār bija vērts skriet ar galvu tajā pašā sienā atkal un atkal, labi zinot, ka vienīgais, ko dabūsi pretī, būs smadzeņu satricinājums. Bet varbūt būtu labāk, ja Viņš nomirtu, cenšoties sasniegt nesasniedzamo, nevis gaidītu Likteni, kas aiznestu Viņu līdzi savai straumei?! 

            Atbildes, atbildes, atbildes. Vienīgā problēma ar atbildēm bija tā, ka to nemaz nebija.” 

            Niecīgs teksta daudzums, bet vismaz šo atzinu par derīgu esam un, kad vēlējos turpināt rakstīt, atklāju, ka pildspalvai beigusies tinte. Izdzēru pēdējos kafijas malkus no krūzes un pārmeklēju atvilktnes un somu, lai apstiprinātu aizdomas par to, ka mājās ir tikai viena pildspalva un tai beigusies tinte. Turklāt šī ķibele notikusi tieši tad, kad mani piemeklējusi iedvesma un uzrakstītais pat bija lasāms un sakarīgs.

Nomierinies, Den! Nomierinies! Nebija nekā tāda šajā pasaulē, ko nevarētu labot tase labas kafijas vai smēķis.

            Nebiju īpaši pārsteigts, kad atklāju to, ka arī kafija ir beigusies un cigarešu paciņā ir tikai viens smēķis, kurš saplīsis tieši pie filtra. Dusmās gribēju sasist tukšo kafijas krūzi pret sienu un kārtīgi izkliegties, bet man izdevās savaldīties.

Uzvilku mugurā ādas jaku, iemetu kabatā naudas maku un devos uz veikalu. Pirms tam gan uzmetu sev kritisku skatienu spogulī un secināju, ka vajadzētu noskūties un vismaz izmazgāt matus, jo tie bija kļuvuši taukaini.

Vislabākais līdzeklis pret taukainiem matiem bija…

Jā – cepure!

Decembra gaisā virmoja vēsums un mitrums – miglas vāli, kā rēgi klīda pa ielām un apgrūtināja redzamību. Automašīnas brauca daudz lēnāk un garāmgājēju sejās manīju drūmas izteiksmes.

Saberzēju rokas, kuras lēnām kļuva bāli zilganas. Centos tās sasildīt, bet sapratu, ka veikalā būs jānopērk arī cimdi, lai mājupceļš būtu patīkamāks.

Gāju garām kādai sānielai, kad mani aiz rokas kāds parāva. Tiku ievilkts starp divām daudzstāvu ēkām, kur migla nebija tikusi klāt.

–Kas pie velna! – Nokliedzos un pamanīju savā priekšā stāvam trīs cilvēkus.

–Negaidīji? – Maksims atņirdza savus dzeltenīgos zobus un saķēra mani aiz apkakles.

Dzirdēju kā atplīst jakas vīles.

–Maksim, ko tas nozīmē? – Vairs nevarēju apvaldīt bailes, kas izlauzās no pakrūtes.

Divi viņa rokaspuiši berzēja dūres un neganti grieza zobus. Abi bija diezgan būdīgi un nesapratu, kāpēc Maksimam vajadzīga pavadoņu grupa, ja jau problēmas, kuras viņam radušās, varējām nokārtot zem četrām acīm.

–Beidz tēlot nezinīti! – Puisis man uzspļāva un nemaz necentos notīrīt siekalas no jakas piedurknes. – Ko tad nozīmēja tā dāvana manam skuķim?

Tātad runa bija par kurpēm, – Ziemassvētku dāvanu Dezirē.

–Viņa tāpat domā, ka tās ir no tevis. – Norāvu Maksima roku no sevis un šis gājiens lika sarosīties abiem pakalpiņiem. – Vai nav vienalga?! Es likšu mierā Dezirē un tu liec mierā mani!

Maksims pacēla uzacis un tikai tad pamanīju, ka viņa acis pieplūdušas ar asinīm, plakstiņi smagnēji tiecās vērties ciet, bet zem redzokļiem rotājās lieli, zilgandzelteni riņķi. Vai nu viņš nebija gulējis vairākas diennaktis vai arī problēma ar narkotikām bija krietni vien nopietnāka nekā biju domājis.

–Nē, šādiem gājieniem vajadzīga samaksa, vai ne tā, draugi?! – Puisis ar galvu pamāja saviem kompanjoniem. – Es taču nedrīkstu atstāt nevienu darbu bez samaksas.

Maksims atvēzējās un nepaspēju izvairīties, kad sajutu spēcīgu sitienu pa seju un muti piepildīja metāliski sāļa garša.

Atguvu līdzsvaru un no lūpu kaktiņa noslaucīju asiņu pilītes.

–Labi, pietiks. – Teicu. – Tava draudzene dabūja piecsimt eiro vērtas kurpes un domā, ka tās ir no tevis. Tev pat būtu jābūt pateicīgam. Ko tu no manis vēl gribi?

–Pateicīgam?! – Viņš smīkņāja. – Tev laikam urīns galvā sakāpis, žurkulēn.

Saņēmu spēcīgu sitienu pa vēderu un tieši tajā pašā mirklī nožēloju, ka neesmu pildījis vēdera preses vingrinājumus pietiekami bieži. Atspiedos pret pelēku ķieģeļu sienu, jo vairs nespēju noturēt līdzsvaru.

–Maksim, nokārtosim to cilvēcīgi. – Paša balss man bija kļuvusi sveša un tās skaņa lika justies pazemojoši.

Tagad man tuvāk pienāca arī abi Maksima pakalpiņi. Viņi sāka grūstīt mani un tas man riebās vēl vairāk nekā sitieni. Tā bija kā spēle, kurā kaķis rotaļājās ar peli, pirms tai tika nokosta galva.

Kārtējo reizi kaulaina, bāla dūre triecās man sejā, šoreiz pārsizdama lūpu.

Neziņa mani mocīja.

Ja nu Maksims ir tik ļoti salietojies, ka viņam vienalga, cik ilgi mani sist, tad varbūt viņa mērķis bija mani ne tikai piekaut.

Pēc kārtējā sitiena biju nokritis zemē un saņēmu spēcīgu zābaka triecienu pa vēderu, kas sāpēs izkropļoja manas domas un bija sajūta, ka man vēderā plosās asu stikla gabalu viesulis.

Izgrūdu sāpjpilnu vaidu.

–Kas šeit notiek? – Netālu no manis ieskanējās asa vīrieša balss.

Maksims man uzspļāva un ātri aizskrēja prom kopā ar saviem pavadoņiem.

Vīrietis pienāca man klāt un notupās ceļos, lai apraudzītu manu seju.

–Es zvanu ātrajiem. – Viņš izvilka mobilo telefonu un jau pēc mirkļa sāka runāt ar slimnīcas dežuranti.

Man tika veikts rentgens un atklājās, ka nekādi nopietni bojājumi iekšējiem orgāniem nebija nodarīti. Lūpa bija pamatīgi pāršķelta un tai pat nācās likt šuves, arī kreisā uzacs tika pie dažiem diegveidīgiem pīrsingiem.

Nobrāzumi tika apstrādāti ar vielu, kuras izraisītās sajūtas man patika tikpat ļoti kā Maksima sitieni un spērieni pa vēderu.

Biju laimīgs, kad tiku palaists mājās, bet tikai līdz brīdim, kad sākās izprašņāšana.

–Mammu, tā bija zādzība. Man atņēma naudas maku, kuru man vajadzēja atdot uzreiz, bet biju spītīgs un liku mantiskās vērtības pirmajā vietā. – Meloju, jo ko gan citu varēju darīt?!

Ja pateiktu, ka mani piekāva cilvēks, kuru pazīstu, tad mamma gribētu dzirdēt paskaidrojumus un taisnā ceļā aizvestu mani uz policijas iecirkni, lai liktu man uzrakstīt iesniegumu. Un kam no tā būtu kāds labums? Maksims saņemtu sodu, ātri tiktu uz brīvām kājām un atkal uzmeklētu mani, lai atmaksātu arī par šo „dāvanu”.

Atlika cerēt, ka rētas Ziemassvētku brīvlaikā sadzīs un uz skolu varēšu doties jau normālā izskatā.

–Tad jau tev vajadzēs piešķirt jaunu kabatas naudu? – Tētis nekavējoties atvēra naudas maku, lai pasniegtu man kārtējos simts eiro.

–Nē, tēt, lūdzu, nevajag! – Jutos sasodīti vainīgs par to, ka meloju, bet zināju, ka tā būs labāk visiem. – Man tāpat nav noskaņojuma šobrīd kaut kur doties, lai to iztērētu.

–Es uzstāju. – Tēvs iespieda man rokās naudas banknotes un šķita, ka tās svilina ne tikai rokas, bet arī vainas izjūtu, tāpēc noliku tās uz galda.

–Paldies. – Pasmaidīju, bet tad atcerējos, ka smaidīt man nevajadzētu, ja vien vēlējos aizmirst par sāpēm, kuras svilināja seju ikreiz, kad liku lietā mīmiku.

Vecāki ilgi stāvēja manā istabā un mammas acīs periodiski parādījās asaru dimanti. Apgūlos gultā un aizgriezos, lai tikai izvairītos no viņu skatieniem.

–Mīļais, ļausim Denam pagulēt. – Mamma aizvēra manas istabas durvis un beidzot biju palicis viens.

Ietinos pledā un gribēju pēc iespējas ātrāk iemigt, lai vismaz uz laiku būtu miers no uzmācīgajām domām, kas lidinājās galvā un savā starpā cīnījās, izraisot domstarpības un meklējot kompromisus, kurus nevarēja saskatīt pie apvāršņa.

Labi, ka vismaz nebija jāguļ slimnīcas telpās, kuras oda daudz šausmīgāk nekā Īstonas skolas gaiteņi. Reizēm šķita, ka katra slimnīcas šuve un flīze ir piesūkusies ar slimības smaržu, kurā jaucās antibiotiku, sviedru, urīna un skumju komponenti.

Līdz Ziemassvētkiem bija atlicis tikai nedaudz un skaidri zināju, ka šogad nevēlēšos fotografēties ģimenes kopbildē.

Turpinājums sekos…

9 comments

      1. Piedod. Neērti likās tāpēc, ka Maksims Denam uzspļāva virsū jau pirms sišanas un to pašu izdarīja pirmajā tikšanās reizē. Tagad, kad būtu jābēg prom, viņš tik un tā atkal pieliecas viņam uzspļaut. Man kā lasītājam tas radīja neērtību, jo beigās vairs nesaprotu Maksima vēlmi atkal apspļaudīt Denu. Nekādas negācijas pret autoru 🙂

        Patīk

        1. Pēdējais teikums man lika smaidīt un absolūti iepriecināja.

          Maksims ir narkomāns un man jau šķiet, ka daudzi narkomāni (daudzi, bet ne visi) nerīkojas īpaši loģiski. Bet katrā ziņā nestrīdos par faktu, ka bez šīs rīcības varēja iztikt. 🙂

          Patīk

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.