“Visi monstri ir cilvēki” 14. turpinājums

Autore: Anete Aizbalte

2014. gada 17. janvāris

Brīdī, kad nonācu pie durvīm, kuras biju atvēris tik bieži, ka biju iegaumējis katru sīkāko skrāpējumu tajās, sastingu, jo plāksnītes ar vārdiem „psihiatre Natālija Loraka” vairs nebija, bet tās vietā tagad varēja vērot lielu A3 formāta plakātu, kuru rotāja printera tintes radīti burti, kas virknējās vārdos un teikumos:
„Dārgie Natālijas Lorakas klienti, ceram uz jūsu sapratni, jo mums diemžēl jāpaziņo, ka psihiatre atstādināta no amata.
Iesakām jums griezties administrācijā, lai saņemtu informāciju par turpmāko ārstēšanos un iegūtu jaunā psihiatra kontaktinformāciju.”
Ieraudzīju, ka gaiteņa pretējā galā pie kāda kabineta durvīm stāv sieviete melnā bikškostīmā, cenšoties vienā rokā noturēt dokumentu kaudzi, bet ar otru atslēgt durvis. Viņas centieni beidzās ar neveiksmi, jo dokumenti izslīdēja no rokām, radot īstu papīra lietu, kas nokaisīja grīdu ar dažādām veidlapām, bukletiem, informatīviem materiāliem un analīžu izdrukām.
Pieskrēju sievietei klāt, lai palīdzētu savākt jucekli, bet šai rīcībai pamatā bija savtīgas intereses.
– Šodien esmu tik neveikla. – Nervozitātes pārņemtā sieviete ātri centās savākt papīrus glītā kaudzītē, bet galarezultāts izskatījās haotisks, jo starp dokumentiem nu bija saķērušies netīrumi un cilvēku mati.
– Kam negadās. – Savāktos papīrus pievienoju kaudzītei, kuru viņa turēja rokās.
– Paldies. – Jaunā sieviete piecēlās kājās un palūdza, lai atslēdzu kabineta durvis. – Vienkārši tikai vakar šeit sāku strādāt un satraukums tomēr dara savu.
– Starp citu, varbūt zināt, kāpēc šeit vairs nestrādā psihiatre Natālija Loraka? – Nemaz necerēju sagaidīt apmierinošu atbildi, bet mēģināt jau varēja vienmēr.
Sievietes sejai pārslīdēja šaubu ēna – šķita, ka viņa nezina, vai drīkst man stāstīt to, ko viņa zināja.
– Nu, cik esmu dzirdējusi no kolēģiem, tad viņa nebija īsti kompetenta ārste. – Viņa iekoda lūpā, it kā sodīdama sevi par pateikto. – Man to nevajadzētu teikt, bet daudzi runā, ka kaut kas ar viņas izglītību arī īsti nebija kārtībā, tāpēc Lorakas kundze nemaz nedrīkstēja ārstēt pacientus, jo garīgā veselība nav nekāda joka lieta.
Ak Dievs, viņa mani nevis ārstēja, bet mentāli čakarēja.
Bet kāpēc tad man radās sajūta, ka man patiešām kļūst labāk?! Kāpēc es brīžiem pat izjutu laimi, kādu nebiju jutis sen?
– Vai jums viss kārtībā? – Sievietes balss mani izsita no pārdomu sliedēm.
– Jā. – Jau gatavojos promiešanai. – Tikai nedaudz aizdomājos.
– Šodien kolēģe teica, ka Lorkas kundze rīt plānojot pamest valsti. Lidošot uz Angliju ar kādu no vakara reisiem.
Viņa bēgs, neatvadījusies no manis?
Viņa, kura tik ļoti centās tēlot manu draugu – uzticamības personu.
Nē, viņa man ir parādā dažu labu paskaidrojumu.

2014. gada 18. janvāris

Jau vēlā pēcpusdienā sāku dežūrēt lidostā, gaidot, kad manā redzeslokā nokļūs slaidā pusmūža vecuma tumšmate, kurai biju uzticējis visus noslēpumus, padarot viņu par savu uzticamības personu. Pat nebiju izdomājis, ko Natālijai Lorakai teikšu, ja viņu patiešām satikšu, bet vienkārši zināju, ka nespēšu rast mieru, kamēr nebūšu vismaz no viņas atvadījies.
Caines cigarešu paciņu izsmēķēju divu stundu laikā, jo satraukums prasīja barību, kas šajā gadījumā bija nikotīns, bet, jo vairāk smēķēju, jo nervozāks kļuvu. Kādā no lidostas kioskiem nopirku košļājamo gumiju un melnu kafiju, lai atsvaidzinātu elpu un iegūtu možumu, bet, maksājot par pirkumiem, spogulī, kas bija novietots aiz pārdevējas muguras, pamanīju savu seju – taukainos, pāris dienas nemazgātos matus un lielos, melnos lokus zem acīm. Uz brīdi man pašam no sevis kļuva bail un mirklī, kad pārdevēja lūdza samaksāt par pirkumiem, vienkārši blenzu spoguļa atspulgā, kurš nemeloja.
– Es atvainojos. – Iedevu pārdevējai piecu eiro banknoti un, nesaņēmis atlikumu, lēnā gaitā devos uz krēslu rindu pusi.
Vai tiešam es biju kļuvis par personu, kas izskatās gluži kā narkomāns vai neglābjams alkoholiķis, kuru atkarības nomocījušas tik tālu, ka ārējais izskats palicis mazsvarīgs.
Varbūt es jau nelāgi ožu?
Atrāvu vaļā ādas jakas rāvējslēdzēju un atpogāju koledžjaku, lai varētu paostīt paduses, kuras, kā jau iepriekš nojautu, pēc nekā jauka nesmaržoja.
Kad es pēdējoreiz mazgājos?
Jau gribēju doties prom no lidostas, lai nebūtu sevi jāapkauno Lorakas kundzes priekšā, bet tad galvā sāka virmot visi PAR un PRET, nosliecoties par labu tam, ka man jāpaliek šeit, lai satiktu psihiatri.
Devos uz vīriešu tualeti, kur ātri novilku visu apģērbu no ķermeņa augšdaļas, piegāju pie izlietnes, iespiedu plaukstā lielu daudzumu šķidro ziepju, kuras nesmaržoja īpaši patīkami, bet aromāts pavisam noteikti bija tīkamāks par sviedru radīto. Tad atgriezu vaļā ūdens krānu un steidzīgi mazgāju paduses, bet vēlāk arī seju, nošļakstot bikses ar mazām ūdens pilītēm un saputotām ziepēm.
– Velns! – Centos ar papīra dvieļiem nosusināt mitrumu no drēbēm, bet pleķi tik ātri neizžuva. – Sasodīts! Sūda būšana!
Lēnām apģērbos un pieliku visas pūles un izmantoju dažus akrobātiskus trikus, lai ar roku žāvētāja palīdzību tiktu vaļā no slapjajiem plankumiem uz biksēm. Atviegloti nopūtos, kad man tas bija izdevies, bet, atkārtoti ielūkojoties spogulī, secināju, ka sejai spētu līdzēt tikai tonālais krēms vai pūdera kārta, bet matiem vienīgi ūdens un šampūns vai…
…cepure!
Kā gan es par to ātrāk neiedomājos.

Atgriezos sēdvietā, kur mani jau gaidījā atdzisusi kafija un žurnāls, kuru biju izlasījis jau pāris reizes no viena vāka līdz otram, neizlaižot pat TV programmu. Ārā valdīja tumsa, bet lidostā nepārtraukta steiga un juceklīgas sarunas, kuras saplūda vienā lielā trokšņu kamolā.
Klik, klak, klik, klak, klik, klak.
Šo soļu skaņu un ritmu es pazinu.
Klik, klak.
Meklēju, no kurienes šī soļu skaņa nāk.
Klik, klak, klik.
Tepat vien bija.
– Daniel?! – Mierīgā, bet neticības pilnā balss mani uzrunāja. – Ko tu šeit… – Viņa apsēdās man blakus, pirms tam atstutējot lielu čemodānu pret kādu no krēsliem. – Tikai nesaki, ka ieradies šeit, lai satiktu mani.
Pamāju.
– Tu droši vien esi dusmīgs, jo uzzināji patiesību par mani?
Tēlotā vienaldzībā paraustīju plecus.
– Zinu, ka, ārstējot tevi, es pārkāpu daudzas robežas un absolūti neizturējos profesionāli, bet es arī redzēju, ka tev visvairāk nepieciešams draugs, tāpēc centos tāda tev būt.
Uzmanīgi nopētīju viņas seju – viņa bija kļuvusi nedaudz svešāka – mati nogriezti uz pusi īsāki, lūpas uzkrāsotas viegli rozīgā tonī, skropstas iekrāsotas piķa melnas un biezas, vaigi nopūderēti ar persiku krāsas sārtumu, bet uzacis rūpīgi izraustītas un akcentētas ar brūnu uzacu zīmuli. Viņā spētu iemīlēties jebkurš pusmūža vīrietis, jo viņa izstaroja maigu skaistumu – tādu, kuru ir vēlme uzlūkot katru rītu pamostoties.
– Atceries to dienu, kad jautāji man par pašnāvību un es neatbildēju? – Viņa novērsa skatienu. – Es todien neatbildēju nevis tāpēc, ka pati kādreiz būtu vēlējusies izdarīt pašnāvību, bet gan tāpēc, ka šādu lēmumu reiz pieņēma mans dēls… – Lorakas kundze tik skaļi norija siekalas, ka zināju – tas drīzāk bija kamols, kas iestrēdzis viņas kaklā. – …un viņš neatstāja pat atvadu vēstuli, lai paskaidrotu, kāpēc. Klāvs bija tikai divpadsmit gadus vecs.
– Man. Ļoti. Žēl. – Katru vārdu izrunāju uzmanīgi un stiepti, gluži vai kaunoties par to, ka nespēju pateikt neko vairāk – neko tādu, kas patiešām varētu palīdzēt sievietei. – Patiešām. Es to nesaku tikai tāpēc, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka tā jūtu.
Psihiatre vārgi pasmaidīja.
– Vai Klāva tēvs arī…
– Izdarīja pašnāvību? – Lorakas kundze pieskandināja plašo lidostu ar dzidriem smiekliem. – Pie velna, nē! Viņš mani pameta brīdī, kad man visvairāk bija nepieciešams atbalsts, jo nemitīgi pārmeta, ka Klāvs tādu lēmumu pieņēma manis dēļ. Zini, gandrīz katru nakti es ticu, ka tā patiešām ir taisnība. Varbūt biju pārāk stingra māte. Varbūt kaut ko nepamanīju.
– Jūs esat jauks cilvēks. – Uz brīdi ļāvāmies klusumam, bet tad es vēlējos to pārtraukt, jo sapratu, ka mums nav īpaši daudz laika, lai runātu. – Un es izpildīju jūsu norādījumus. Uzsāku patstāvīgu dzīvi, iegādājos mājdzīvnieku, atradu uzticamu draugu un beidzot arī piedevu visiem.
Sieviete atkal sadrūma, nolaižot koptās rokas klēpī.
– Vai kaut kas nav kārtībā?
– Nē… Jā, viss kārtībā. Tikai… Tikai es gribēju pateikt, lai nenodari savai mammai to, ko man nodarīja Klāvs, jo bērna nāve mātei sagādā tādas ciešanas, kurām uz šīs pasaules vienlīdzīgu nav. – Viņa maigi noglaudīja vaigu un tad saņēma manas rokas savējās. – Es ļāvu savām sienām nojukt un pārkāpu psihiatra-pacienta attiecību slieksni tikai tāpēc, ka vēlējos tevi glābt, lai tavai mātei nenāktos piedzīvot manu likteni.
Viņa noteikti domāja, ka pašnāvība ir lielākais cilvēka egoisma apliecinājums, bet es taču neesmu egoists – nē! Vienkārši es jau sen biju miris, bet tobrīd atlika nomirt tikai fiziski.
– Mana mamma ir komā.
Lorakas kundze izskatījās šokēta.
– Un manu pusbrāļu tēvs ir miris.
Šoks piedzīvoja jaunu uzplaiksnījumu – šoreiz stiprāku.
– Bet viss kārtībā, jo mani pusbrāļi ir dzīvi. – Pateicu to tikpat parastā tonī kā pēdējos divus teikumus.
– Daniel, tu droši vien vēl esi šoka stāvoklī. – Šķita, ka sievieti tūlīt piemeklēs panikas lēkme. – Tu atnāci pēc palīdzības, vai ne? – Viņas rokas ieslīdēja matos, lai sāktu tos plucināt. – Ak, es muļķe, egoiste.
– Natālij, viss patiešām ir kārtībā. – Apķēru viņu, lai savaldītu rokas un atturētu tās no matu plēšanas. – Es tikai atnācu, lai pateiktu paldies.
– Piedod, ka biju tik draņķīga psihiatre.
Mūsu sarunu pārtrauca balss, kura atskanēja skaļruņos. Lorakas kundzei bija pienācis laiks sēsties lidmašīnā, lai dotos prom uz zemi, kurā nosacītu laimi bija atraduši jau tik daudzi mani tautieši.

Turpinājums sekos…

“Krustnagliņas” – 16. turpinājums

Divdesmit devītā nodaļa

Gaisā virmoja satraukums un silta pavasara dvesma, kuru piepildīja narcišu smarža. Īstonā šie ziedi bija īpašā cieņā un par godu „Sadraudzības spēlēm”, kas šogad notika Īstonā, visapkārt bija novietoti milzīgi podi, pilni ar dzeltenajiem ziediem.

Skolēni satraukti runāja un karsējmeitenes sapulcējās bariņā, lai pirms uzstāšanās kārtīgi ievingrinātu muskuļus un padzertos. Stadiona tribīnes pirmo reizi bija tik pārpildītas, bet stāvvietas izdaiļoja autobusi ar skolu logotipiem. Nebija iespējams izskaitīt, cik daudz cilvēku bija ieradušies, bet varēju apzvērēt, ka tribīnēs un stadionā rosījās vismaz divi tūkstoši atbalstītāju un sportistu.

Futbola laukuma vidū bija uzstādīta konstrukcija – paaugstinājums, kas bija domāts, lai uz tā stāvētu visu desmit skolu direktori. Šogad tika turpināta tradīcija – ikgadējās „Sadraudzības spēles” atklāja direktors, kura skola bija rīkojusi spēles iepriekšējā gadā.

Kingstonas vidusskolas direktors bija vecs, drukns vīrs ar sprīdi gariem matiem un divas dienas neskūtu bārdu, kurā rotājās sudraba pavedieni. Viņš sākumā pārbaudīja mikrofonu un tad noklepojās, pirms sāka runāt.

–Godājamie „Sadraudzības spēļu” dalībnieki… līdzjutēji… vecāki… skolu direktori… – Viņa balss dārdēja un pieskandināja apkārtni. – Prieks jūs visus sveikt „Sadraudzības spēlēs”. Kingstonas vidusskolas audzēkņi šogad ar lielu prieku un entuziasmu gatavojās šim nozīmīgajam notikumam un varu apliecināt, ka jūtamies pagodināti, ka esam šeit.

Aplausi pāršalca tribīnes, – lielākā daļa dalībnieku samocīti un nervozi smaidīja. Arī es sajutu, ka uztraukums vēderā, gluži kā nerātns puišelis, dauzās un uzdzen nelabuma viļņus.

–Tāpēc ar lielu prieku un satraukumu saku, ka… – Dramatiska pauze, kuras laikā tika rībinātas bungas. – …„Sadraudzības spēles” pasludinu par atklātām.

Stadionu pāršalca priekpilni kliedzieni un aplausi.

Īstonas skolas orķestris sāka spēlēt savu versiju par Kellijas Klārksones dziesmu Stronger. Uz paaugstinājuma parādījās meitene no Īstonas kora – melnādainā Kerola, kura ir talantīgākā dziedātāja visā skolā un biju drošs, ja viņa piedalītos X-Faktorā, tad noteikti kļūtu par valsts un arī Eiropas mēroga mūzikas sensāciju. Apkārtni pieskandināja meitenes vibrējošā, skaidrā un skanīgā balss.

Bija noskanējusi tikai pirmā dziesmas minūte, kad uz laukuma parādījās arī karsējmeitenes – visas tērpušās melnos, piegulošos bodijos un superīsos mini svārkos, kas tikpat kā nemaz nenosedza dibenu, bet vairāk kalpoja kā gurnu dekorācija.

Tika izveidota piramīda četru cilvēku augstumā un meitene no piramīdas virsotnes – Elisa – tika uzsviesta gaisā. Viņa apmeta vairākus salto un brīvajā kritienā gandrīz sasniedza zemi. Varēja dzirdēt, kā visi stadionā esošie cilvēki aiztur elpu. Pēkšņi uzradās divi futbolisti sarkanos tērpos un Elisu noķēra.

Neprātīgs aplausu vilnis.

Tika izpildīti neskaitāmi daudz triki un orķestris parādīja visu, uz ko bija spējīgs.

Pēdējā pusminūtē pievienojās arī koris, kas Kerolas dziedājumu izpušķoja vēl vairāk. Tam sekoja krāšņs konfeti salūts un gaisā tika palaisti vairāki tūkstoši ar hēliju pildīti baloni.

Aplausi nerimās vismaz minūti un nācās atzīt, ka Īstonas vidusskola šogad patīkami pārsteidza. Tad pūlī pamanīju Dezirē seju, – viņas acīs bija asaras. Meitene pārdzīvoja par to, ka vairs nav vēlama karsējmeiteņu komandā un viņa vairs nebija daļa no šīs krāšņās akrobātikas un talantu parādes, kas tieši šobrīd piedzīvoja spožu triumfu.

Elisa gandarīti paklanījās un tāpat darīja arī visi pārējie, kas bija piedalījušies patiešām iespaidīgajā atklāšanas priekšnesuma gatavošanā.

–Satriecoši krāšņs šovs. – Kingstonas direktors gavilēja. – Īstona, mēs jūs mīlam.

Atkal aplausi.

–Bet tagad, sāksim sportot!

Zināju, ka tagad varu tikai gaidīt, kad pienāks barjerskriešanas disciplīna un biju pārliecināts, ka ar Matiasu tiksim ielikti vienā skrējienā. Šogad, labākajā gadījumā, varēju cerēt uz iekļūšanu trijniekā, jo Matiass līdz šim bija uzrādījis krietni labākus rezultātus nekā es, un zināju, ka citu skolu sportisti arī ir gana spējīgi un apdāvināti.

Varbūt arī man nāksies beigt vidusskolas gadus ar sakāvi, tāpat kā Dezirē?!

Skaļruņos pavēstīja, ka pēc dažām minūtēm sāksies pirmais skrējiens barjerskriešanas disciplīnā. Visi divdesmit dalībnieki bija sadalīti četros skrējienos un tad pamanīju, ka esmu iedalīts vienā grupā ar četriem citu skolu audzēkņiem, par kuriem iepriekš neko nebiju dzirdējis.

Matiass bija trešajā grupā, bet es pirmajā.

Izlocīju kājas un izstaipījos. Treneris Hačersons un Dezirē bija vienīgie, kas ar mani runāja pirms starta.

–Galvenais, neuztraucies. – Treneris Hačersons uzsita man pa plecu, likdams sagrīļoties. – Ievēro mieru, pareizi elpo un neskaties uz sāniem. Saprati?

Apstiprinoši pamāju ar galvu, jo biju tik uztraucies, ka kļuva grūti parunāt, šķita, ka pat domāšana laupa spēkus. Svīdu pat vēl neuzsācis skrējienu.

–Veiksmi. – Dezirē piebalsoja. – Zinu, ka tiksi arī finālskrējienā.

Es arī tā cerēju.

Dalībniekiem lika ieņemt vietas uz starta līnijas. Muguru pārklāja drebuļi, bet plaukstas kļuva slapjas un zuda koncentrēšanās spējas. Visi trokšņi šķita esam tik tālu, tie atbalsojās galvā un pārņēma viegls reibonis. Sapratu, ka man riebjas sporta sacensības, jo neieguvu adrenalīnu, bet gan strespilnu uztraukumu.

–Uzmanību! – Paskatījos uz pārējiem četriem dalībniekiem.

Šķita, ka viņu sejas ir akmenī iekaltas, neviens no viņiem neļāva emocijām vaļu un es biju vienīgais, kuram gar deniņiem noritēja sviedru lāse. Par spīti samērā vēsajam vējam, kas pāršalca stadionu, izjutu tādu karstumu, ka gribēju, lai uzlīst auksts, veldzējošs lietus.

–Gatavību!

Visi dalībnieki ieņēma starta pozīcijas un pēkšņi simt desmit metrus garā distance izstiepās neiedomājami tālu un barjeras šķita nepārvarami augstas.

–Starts! – Atskanēja šāviens un visi reizē pametām starta pozīciju.

Bailes no pāragra starta nu bija izgaisušas.

Visi skrējām vienā taisnā līnijā.

Barjera.

Vadībā izvirzījās trīs censoņi, to skaitā arī es.

Barjera.

Ievēroju trenera Hačersona norādījumus un neveicu lēcienu pirms laika un neatliku to arī uz pēdējo brīdi.

Neapgāzu nevienu barjeru un līdz finišam bija palikuši tikai pāris soļi. Nenovērsu skatienu no mērķa un nedzirdēju arī neko no apkārt notiekošā, jo mana elpa bija kļuvusi tik smaga un skaļa.

Nemaz nepamanīju, ka esmu jau šķērsojis finiša līniju. Klāt piesteidzās treneris un uzmeta man uz pleciem dvieli. Noslaucīju tajā seju un jautājoši skatījos plecīgajā vīrietī.

–Tu biji lielisks. – Viņš smaidīja tik plati, ka bija sajūta – lūpu kaktiņi aizskars ausu ļipiņas. – Esmu pārliecināts, ka tiksi finālskrējienā.

Pēc ceturtā skrējiena bija skaidrs, ka finālā noteikti būs arī Matiass. Viss pārējais bija neskaidrs. Vēlējos, lai tikai mums nebūtu jāskrien blakus celiņos, bet pastāvēja iespējamība, ka tieši tā arī būs, jo finālā tiks tikai pieci censoņi.

–Tātad ir apkopoti barjerskriešanas rezultāti un finālam kvalificējušies sekojoši dalībnieki… – Tika nosaukti trīs puiši no dažādām skolām, tad izskanēja Matiasa vārds. Manīju, ka Elisa kaut ko stāsta pārējām karsējmeitenēm. – Jā, Īstonai šogad veiksme smaida ne tikai šova gatavošanā.

Pūlis aplaudēja.

–Piektais finālists ir Dens Heriss no Īstonas vidusskolas. No desmit skolām finālā tiks pārstāvētas tikai četras. – Skaļrunī atskanēja arī sievietes balss. – Dalībnieki tika nosaukti jauktā secībā. Pēc desmit minūšu pauzes notiks finālskrējiens.

Devos uz ģērbtuvēm, lai paņemtu minerālūdens pudeli, jo jaunumi izkaltēja muti sausu.

Ģērbtuvēs satiku Matiasu. Viņa mati beidzot bija zaudējuši ierasto kārtību un nu dažas sviedrainas šķipsnas bija pielipušas pierei.

–Veiksmi. – Viņš pastiepa pret mani roku, bet es to ignorēju.

Padzēros un devos izstaipīties pirms pēdējās iespējas vidusskolas laikā pierādīt to, ka esmu uz kaut ko spējīgs.

Zināju, ka Hačersons būs laimīgs arī tad, ja uzvarēs Matiass.

Atskanēja starta signāls un dalībnieki tiecās pretī vienam mērķim – uzvarai.

Dažas sviedru lāses krita acīs, aizmiglodamas skatienu un vienu brīdi pat baidījos no tā, ka varētu paklupt aiz barjeras. Visi dalībnieki šķērsoja balto līniju gandrīz vienlaicīgi, laika intervāli noteikti bija niecīgi.

Tomēr, pirms finiša šķērsošanas pamanīju vēl kaut ko, – ar Matiasu skrējām plecu pie pleca un tieši pirms finiša viņš mazliet samazināja ātrumu. Tas bija tīšuprāt, to varēju apzvērēt. Tikai, ko ar to viņš gribēja panākt?

Tiesnešiem vajadzēja pārskatīt video ierakstu, lai saprastu, kāds tad ir vietu izkārtojums.

Atkal devos uz ģērbtuvēm, lai noskalotu seju un mazliet sakoptos.

–Apsveicu ar lielisko rezultātu. – Matiass bija man sekojis. – Tu mani patiešam pārspēji.

Saniknots piegāju pie puiša un pagrūdu viņu tik stipri, ka viņš ietriecās vienā no metāla skapīšiem. Puiša sejā apjukums jaucās ar tikko manāmu smaidu.

–Ko tas nozīmēja?! – Kliedzu. – Man nevajag tavas nolādētās žēlsirdības dāvanas. Man nevajag, lai kāds man palīdz.

Matiass apsēdās uz metāla soliņa, kas atradās starp skapīšu rindām.

–Nesaprotu, par ko tu runā?

–Netēlo muļķi! – Nospļāvos turpat uz grīdas. – Es redzēju, ka pirms finiša sāc skriet lēnāk, lai palaistu mani pa priekšu. Kas tas bija? Paskaidro man!

Puisis ilgi klusēja, nolaida skatienu pret grīdu, ar roku izbrauca caur matiem un īsi iesmējās.

–Tā bija atvainošanās.

–Un tu domā, ka es tev piedošu to, kas tajā vakarā notika? Precīzāk sakot, to, ko tu gribēji, lai notiek.

–Es tev vairs neko citu nelūdzu. Tikai gribēju, lai pieņem manu atvainošanos.

Zināju, ko teikšu un sapratu, ka jau ļoti ilgu laiku esmu vēlējies, lai šie vārdi pamet manas domas.

–Tu zini, ko es teikšu.

–Labi, es sapratu. Nevajag! – Viņš piecēlās, lai ietu. – Es sapratu.

–Es piedodu. – Uzsmaidīju, kaut gan sapratu, ka gribu raudāt. – Draugi?

Viņš neticīgi palūkojās manī un paspieda man roku.

–Draugi.

Dalībnieki stāvēja netālu no goda pjedestāla kopā ar saviem treneriem un satraukti gaidīja rezultātu paziņošanu.

–Fināls bija patiešām spraigs. – Skaista blondīne ar garām kājām, ģērbusies īsā, sarkanā kleitā, runāja mikrofonā. – Bet godalgas ir tikai trīs.

Parādījās trīs vienādi ģērbtas meitenes ar ziedu pušķiem un medaļām rokās.

–Ilgi nevilcināšos, jo ir vēl daudz citas disciplīnas un mēs gribam, lai viss notiek ātri. Trešā vieta – Harijam Grintam.

Melnādains puisis ar pilnībā noskūtu galvu uzkāpa uz pjedestāla, saņēma medaļu un ziedus.

–Otrā vieta Matiasam Šervudam.

Biju patiešām priecīgs un aplaudēju, kad Matiass saņēma medaļu, bet tikai tad sapratu, – ja jau viņš ieskrēja pēc manis, tad…

–Visbeidzot pirmā vieta tiek Denam Herisam.

Atskanēja šķidri aplausi un jutu, ka šis šķietami maznozīmīgais brīdis ir līdz šim nozīmīgākais visā manā dzīvē. Beidzot biju kaut ko sasniedzis, vairs nebiju tikai daļa no lielā Īstonas vidusskolēnu pūļa. Biju uzvarētājs.

Saule beidzot bija iespīdējusi arī manā dārziņā.

Trīsdesmitā nodaļa

Piektdienas bija kļuvušas par lielajām tīrības dienām, kad dzīvoklī ieviesu kārtību – izvēdināju istabas un aizdedzu aromātiskās sveces ar vaniļas aromātu, lai no tabakas dūmu smakas nebūtu ne miņas, noslaucīju putekļus no mēbelēm, nomazgāju traukus, izslaucīju istabas un reizēm arī notīrīju spoguli.

Vecāku istabā nespēju sadūšoties ieiet, bet zināju, ka gaiss tur nav vēdināts jau pāris mēnešus un tētim bija ieradums atstāt tur netīros traukus un izmētāt rēķinus. Tomēr apzinājos arī to, ka vecākiem varētu nepatikt, ka lienu viņu istabā, jo katram sava privātā vieta ir svēta.

Uzmanīgi pavēru durvis un degunā iecirtās putekļu un pelējuma smaka, – nezināju, kā tētis spēja šajā telpā gulēt. Pat divas dienas nedēļā šādā gāzes kamerā bija neiespējami uzturēties.

Atrāvu vaļā logu, kas atradās lielas gultas galvgalī. Krēmkrāsas gultasveļa bija nosmērēta ar ēdiena pārpalikumiem un istabā savācu veselus septiņus šķīvjus, lielāko daļu no tiem klāja maza pelējuma pūka. Aiznesu netīros traukus uz izlietni un jau doma par to mazgāšanu izraisīja nelabumu. Tēvs bija kļuvis par īstu sušķi, kad māte nebija klāt.

Patiesībā sāku pat bažīties par mammas ilgo prombūtni. Tikko bija sācies marts, bet viņa nebija devusi nekādu ziņu par sevi. Nevarēja taču būt, ka viss ir tik nopietni.

Nomainīju gultasveļu un sāku vākt izmētātos rēķinus un pavirši atplēstās aploksnes, kuras mētājās gandrīz uz visām mēbelēm. Tad uzdūros vienam dokumentam, kurš sākumā nešķita īpaši saistošs, bet tad ieraudzīju mammas vārdu un uzvārdu uz tā, papīru rotāja arī paraksts. Tad pamanīju, ka ir arī ailīte ar vārdiem Viljams Heriss, tikai paraksta ailīte bija tukša. Pagaidām.

Apsēdos uz gultas malas un izlasīju visu dokumentos rakstīto.

Vakarā mājās pārradās tēvs. Izskatījās, ka no viņa izsūknēta visa dzīvība, pat vaigi bija iekrituši un acis šķita tumšas un dziļas. Viņš pakāra pavasara mēteli un nometa portfeli pie drēbju pakaramā.

Vicināju rokās atrasto dokumentu.

–Un kad jūs par to gribējāt pateikt man? – Necentos apslāpēt dusmas. – Vai varbūt gribējāt izšķirties neko nesakot?

–Es vēl neko neesmu parakstījis. – Tēvs nebija skuvies vismaz pāris dienas un noskaņojums arī viņam nebija no tiem labākajiem. – Vispār tu varētu nejaukties pieaugušo lietās.

–Tad tu neko neparakstīsi?

–Arī to es neteicu. – Viņš paķēra portfeli un devās uz savu istabu. – Bet arī nevienu ar varu negrasos noturēt un tavai mammai tagad ir daudz labāk, nekā kopā ar mani.

–Nesapratu. Kā tu to domā?

–Viņa Skotijā ir atradusi draugu un grib šķirties.

Jutos tā, it kā kāds būtu man no visa spēka iespēris pa vēderu.

Mamma un mīļākais. Tas šķita neiespējami.

–Nemaz netēlo tādu izbrīnu. – Tēvs kļuva mazliet draudzīgāks. – Tava māte vienmēr ir šļūkusi pie svešiem un pat precētiem vīriešiem un vēl pārmeta man, ka pie visa vainojama ir tikai mana attieksme.

–Bet tā taču nav. – Protestēju. – Tā nav tava vaina, jo bez tevis mums nebūtu nekā.

Tēvs izspieda uz sejas smaidu, bet tas līdzinājās sāpjpilnai zobu atņirgšanai.

–Tu esi pietiekami pieaudzis, lai visu zinātu.

–Labi, jo es patiešām visu gribu zināt.

–Tad labāk dosimies uz virtuvi, es tev visu pastāstīšu un tu man pagatavosi kafiju.

Kafijas garaiņu vērpetes vijās gaisā, radot maģisku noskaņojumu, gluži kā pie raganas katla, kurā vārās lāsti. Šoreiz šie pienainie tvaiki aizveda mūs uz pagātni.

–Mēs ar tavu mammu apprecējāmies jauni, es ģimenes dzīvei biju gatavs, jo tikko biju pārnācis no armijas un strādāju labi apmaksātā darbā un ļoti vēlējos, lai manā dzīvē ir ģimeniskas vērtības. Tava mamma pārdzīvoja, kad uzzināja, ka ir stāvoklī. – Tēvs nopūtās un šķita, ka apdomāja vai grib teikt to, ko bija ieplānojis atklāt. – Kad viņa gaidīja tevi, tad apsvēra plānus par abortu.

Galvu pēkšņi caurstrāvoja tik daudz emociju, ka bija grūti noteikt pat vadošo sajūtu.

–Kāpēc viņa ļāva man piedzimt?

–Pirmkārt jau tāpēc, ka viņa pārāk ilgi bija gaidībās, lai pārtrauktu tavu dzīvību, bet otrkārt tāpēc, ka es neļāvu. Tas bija pret visiem maniem principiem un es nekad nevarētu sadzīvot ar slepkavību, kas daļēji gultos arī uz manas sirdsapziņas.

Pateicībā par manas dzīvības glābšanu, pirms vairāk kā astoņpadsmit gadiem, ielēju tēvam kafijas papildus porciju.

–Māte sūdzējās, ka esmu laupījis viņai labākos gadus un, manas mūžīgās aizņemtības dēļ, tā arī nekad nav kārtīgi izballējusies. Tavas mātes vecāki lika mums apprecēties uzreiz pēc tavas nākšanas pasaulē. Kāzas mēs nebijām plānojuši. Parādījās pirmais mīļākais. – Tētis to stāstīja ar riebuma pilnu sejas izteiksmi. – Es viņai to piedevu.

Klusējām un es gaidīju turpinājumu, ja vien tēvs bija gatavs man to atklāt un, ja vien tāds vispār bija.

–Tad viņa satika vienu no saviem liktenīgajiem mīļākajiem. Ehhh. Tad es sāku strādāt vairāk un vairāk, lai tikai retāk vajadzētu satikt tavu māti, jo man bija grūti skatīties viņai acīs, runāt ar viņu vai pat domāt. Es viņai piedevu visu, bet viņa man nekad nedeva iespēju sevi pierādīt, jo kala plānus par jaunu ģimeni, jaunu vīru un visu ar to saistīto.

Gribēju tētim pateikt, ka viss kārtībā, bet dusmas uz mammu ņēma virsroku.

–Bet tu taču cīnīsies par Grāntu?

–Kāpēc lai es to darītu?!

–Jo viņš ir TAVS dēls. – Nu dusmas izpaudās arī pret tēvu.

–Nav gan. – Viņš izmisumā kliedza un ļāva, lai asaras rit pār vaigiem. – Viņš ir tā nolādētā mīļākā sīkais. Grāntā nerit ne piles manu asiņu un viņš ir tikai tavs pusbrālis, ne brālis.

Bija sajūta, ka man jānorij visi pasaules krupji un piedevās arī laukakmens, kurš vismaz divreiz pārsniedza manus izmērus.

Es taču katru dienu dzīvoju vienā dzīvoklī kopā ar šiem cilvēkiem un tikai tagad atklāju, ka patiesībā neko daudz par viņiem nezināju.

Tētis paskatījās uz šķiršanās dokumentiem, kas stāvēja uz galda. Tad viņš izvilka no portfeļa pildspalvu, paņēma papīrus un bez steigas uzvilka parakstu pretī savam vārdam un uzvārdam.

–Nu tam visam beidzot ir pielikts punkts.

Abi piecēlāmies, lai katrs ietu uz savu istabu, bet tad apstājos un apkampu tēti.

–Paldies, ka man esi. – Turējos kā vīrs, par spīti tam, ka pār tēta vaigiem ritēja asaru straume. – Tu esi tāds tētis, kādu vēlētos katrs dēls.

Noslēpumu plīvurs bija kritis un beidzot sapratu, kas ir kas un nāca arī apjausma, ka skaidrība par lietu patieso būtību sniedz neiedomājamu brīvību. Vairs nebija jādzīvo cerībās, ka māte atgriezīsies, jo nu bija skaidras arī viņas prioritātes šajā dzīvē.

Turpinājums sekos… 

“Krustnagliņas” – 12. turpinājums

Divdesmit pirmā nodaļa

–Den, es aiziešu atdot bibliotēkā dažas grāmatas un gaidīšu tevi ārā pie mašīnas, labi? – Matiass šķita īpaši iepriecināts par to, ka klāt ir Ziemassvētku brīvdienas.

–Sarunāts! – Centos balsī neielaist aizdomas izraisošu toni. – Man arī vēl šis tas jāizdara un tad jau tiksimies autostāvvietā.

Pārliecinājos, ka draugs patiešām aiziet uz bibliotēku un tad ātri metos skriet uz gaiteni, kurā rindojās skolēnu mantu skapīši. Satraukums izraisīja nelabumu un jutu, kā pa kaklu augšā kāpj šīsdienas pusdienas, kuras drīzāk noriju dzīvas, nekā rūpīgi sakošļāju. Apvaldīju vemšanas refleksu un, kad biju nonācis pie Dezirē skapīša, gaitenī uzradās pāris desmitās klases meitenes, kuras nevarēja vien beigt runāt par skolas tenkām.

–Domā viņš vispār atceras tavu vārdu? – Viena no viņām dramatiski iesmējās. – Tajā ballītē tu biji pamatīgi pielējusies.

–Nezinu, varbūt arī nemaz neatceras, bet skūpstās viņš lieliski. – Meitene iesmējās un pieklusināja balsi, bet akustika bija tik laba, ka dzirdēju katru viņas teikto vārdu. – Man šķita, ka viņš izlaizīs man mandeles.

Abas vienoti iesmējās un jutu, ka arī es nespēju savaldīt smieklus, tāpēc aizšāvu mutei priekšā plaukstu un centos neelpot. Kad viņas pazuda aiz stūra, atviegloti ievilku elpu un sāku darboties ap skapīša slēdzeni. Šoreiz nebija tik viegli kā ģērbtuvēs, jo svīda plaukstas un pāris reizes saspraužamā adata izkrita no miklajiem pirkstiem.

–Sasodīts. – Nolamājos, kad kārtējo reizi tā nokrita zemē, bet šoreiz to nevarēju atrast. – Maucība!

Pustupus meklēju sīko priekšmetu, bet, nespēdams to atrast, sāku pārlūkot somas saturu, lai atrastu vēl kādu metāla saspraudi.

Te nu tā ir! Neliete paslēpusies starp ķīmijas grāmatas lapām.

            Gaitenī atkal parādījās pāris cilvēki un nācās nogaidīt, līdz viņi pazūd un tad atkal mierīgi varēju turpināt atmūķēšanas darbus.

Beidzot slēdzene padevās – bija vilinājums izpētīt Dezirē skapīša saturu, bet tam nebija laika. Izvilku no somas tirkīzzilajā dāvanu papīrā ietīto saini un ar grūtībām iestūķēju to skapītī. Nu kastei stūri bija ielocīti, bet domāju, ka iepakojuma saskādēšana nebūs traumējusi to, kas tajā iekšā.

–Hmm… – Izdzirdēju, ka kāds parādījies gaitenī.

Nolādēts, kāpēc es neko nevaru izdarīt bez lieciniekiem?

            Aizvēru skapīti ciet un manam skatienam atklājās liecinieks, kuru ieraugot, jutos atvieglots.

–Matias, varam doties?

–Man gan ir kāds jautājums. – Viņš uzrotīja krekla piedurknes. – Ko tu meklē svešos skapīšos?

–Matias, lūdzu, ne tagad! – Centos apklusināt draugu. – Es visu izstāstīšu, bet tikai tad, kad būsim tikuši ārpus skolas.

Atskanēja zvans un tas nozīmēja, ka nodarbības šodien beigušās un skolēni atgriezīsies Īstonas vidusskolā tikai pēc Ziemassvētku brīvlaika.

Ātri piegāju pie sava skapīša un tēloju, ka tajā kaut ko meklēju. Gaiteņus piepildīja priecīgi čalojošu skolēnu bari un Matiass atmeta jebkādas cerības saņemt paskaidrojumus šeit un tagad.

–Gaidi mani mašīnā, es drīz nākšu.

Matiass atstāja mani vienu un saīdzis devās prom.

Saspicēju ausis un centos no pūļa trokšņa atdalīt Dezirē balsi.

Beidzot ieraudzīju viņu un Elisu. Meitenes aktīvi diskutēja – Elisa gandrīz nepārtraukti smējās, galvu atmetusi atpakaļ, bet Dezirē kaut ko stāstīja un aktīvi žestikulēja, bet seju nepameta nopietnība.

Noriju siekalas un šķita, ka tajā pašā mirklī mute izžūst līdz Sahāras tuksneša cienīgam sausumam.

Atslēga ir slēdzenē. Pagrieziens. Klikšķis. Eņģes pavērās. Klusums.

–Es laikam būšu sajaukusi skapīšus. – Dezirē samulsa un paskatījās uz metāla durvīm, lai redzētu numuru uz tām. – Nē, tas ir manējais, bet kā…

–Ūūū. Tev skapītī kāds atstājis dāvanu. – Elisa ķircinoši iebakstīja zilajai kastei. – Domā Maksims?!

–Kurš gan cits? – Dezirē iesmējās. – Un viņam vienīgajam ir tik maniakāla tieksme līst svešās mantās.

–Ver vaļā! Es gribu redzēt, ko viņš tev ir uzdāvinājis. – Elisa nepacietīgi lūkojās uz draudzeni, kura lēnām atbrīvoja kasti no ietērpa.

Kastes sāns atplīsa un gaiteni pārņēma reibinoša un stipra smarža. Krutnagliņas krita zemē un, sasniegušas flīzēto grīdu, atsitās un atkārtoti palēcās gaisā. Tās tika samītas un neskaitāmi daudz kurpju pāri pa tām bradāja un aiznesa daļu smaržas sev līdzi.

–Bet tās taču ir tās kurpes, kuras tu tik ļoti gribēji. – Elisas balsī iezagās skaudības nots.

–Ir gan. – Dezirē bija apmulsusi.

–Maksims gan netaupa naudu savai mīļotajai.

–Tieši tas mani visvairāk izbrīna. Parasti viņš nav tik dāsns. – Dezirē iepauzēja. – Gan jau Dens viņam pateicis, ka es tās ļoti vēlos.

Nolēmu pazust, pirms esmu nonācis meiteņu uzmanības lokā.

Dusmās vārījos.

–Nu, kāds tad ir tavs izskaidrojums par to, kas notika gaitenī? – Matiass gaidīja stāvlaukumā. – Ceru, ka tas būs labāks par kaut kādām pasaciņām.

Stāvējām divatā un izstāstīju Matiasam visu par Dezirē, viņas puisi un dāvanu, kuru viņai sagādāju, jo vēlējos pierādīt to, ka man viņa nozīmē ko vairāk, kā tikai parastu draugu.

–Un viņa domā, ka tās kurpes nopircis tas kretīns, kuram par viņu ir nospļauties. – Dusmās izgrūdu. – Kā viņa nesaprata, ka tās esmu dāvājis es?! Krustnagliņas taču bija skaidrs mājiens.

–Kāpēc tu vienkārši nevarēji pateikt, ka lolo simpātijas pret viņu? – Matiass sakrustoja rokas uz krūtīm un lepni pasmīnēja, it kā būtu pateicis kaut ko sasodīti ģeniālu.

Gribēju iepļaukāt draugu, lai izjauktu viņa perfekto matu sasuku – šis izcilnieka tēls un runas veids mani sāka tracināt.

–Tas nav tik vienkārši. Viņai ir draugs.

–Tad kāpēc neatdevi dāvanu viņai personīgi?

–Arī tas nav tik vienkārši.

–Den, dzīvē nekas nav vienkārši un reizēm jāiet grūtākais ceļš, lai kaut ko sasniegtu. Ko tu gaidīji, ka viss būs kā medusmaize uz paplātes, ka meitene, kuru tu mīli, mīlēs arī tevi un metīsies ap kaklu pie pirmās izdevības?!

–Nē, to es negaidīju. – Noburkšķēju. – Tieši tāpēc jau es viņu aplidoju tik uzmanīgi, tāpēc arī nedevu nekādus tiešus mājienus.

–Varbūt vajadzēja pateikt mazliet tiešāk?

–Varbūt man tomēr tev nevajadzēja neko stāstīt. – Kļuvu vēl īdzīgāks. – Varbūt slikta ideja bija ne tikai notikumu atstāstīšana tev, bet arī doma par kurpju pirkšanu meitenei ar kuru divatā esmu ticies tikai dažas reizes.

Draugs paraustīja plecus.

–Tā tiešam bija stulba ideja.

–Un tu tagad padosies? – Matiass smīkņāja. – Vecīt, biju domājis, ka tev ir arī kaut cik uzņēmības un spīts, bet izskatās, ka esi totāls mīkstmiesis.

–Aizveries, tu neko nesajēdz!

–Man šķiet, ka tu esi tas, kurš neko nesajēdz. – Matiass draudzīgi uzsita man pa plecu, bet es niknumā atgrūdu viņa roku. – Den, pirms ko dari, vajag pārliecināties vai tas ir arī tas, ko tu patiešām vēlies.

–Kādas muļķības. Tu gribi teikt, ka pats nezinu, ko vēlos?

–Adele, tagad Dezirē… – Viņš skaitīja uz pirkstiem. – Kas tālāk?! Neapvainojies, bet tā arī pagaidām izskatās, ka ne nieka nesajēdz, kas tev patiešām vajadzīgs.

–Un tu būsi tas, kurš zina to, vai ne? – Nicinoši vaicāju.

–Es zinu, ko es vēlos. – Viņš lepni izrieza krūtis. – Un par to cīnīšos.

–Man prieks par tevi. – Bezemocionāli noteicu. – Varbūt tagad brauksim?

–Labi. – Atkal smīns. – Bet nākamreiz, pirms ko uzsāc, pavaicā sev vai tu to patiešām vēlies.

–Labi jau labi. Pietiks morāles.

–Den! Melot draugiem ir viens, bet melot sev, – tā ir cūcība.

Divdesmit otrā nodaļa

Saburzīju jau trešo lapu pēc kārtas un iemetu miskastē, kas gozējās stūrī pie rakstāmgalda. Laikam nekad netikšu tālāk par astoņdesmitās lapaspuses uzrakstīšanu. Sameklēju savu mūzikas atskaņotāju un centos atrast tajā kādu dziesmu, kas varētu sniegt vismaz daļu iedvesmas, bet šobrīd šķita, ka mana Mūza ir vieglas uzvedības sieviete un pašlaik apkalpo kādu citu klientu. Varbūt viņa nenāca, jo uzskatīja, ka neesmu apmeklējuma vērts?!

Pagatavoju tasi karstas, kūpošas kafijas un atkal sāku rakstīt, šoreiz ticēdams, ka šo lapu neizmetīšu miskastē, bet pievienošu pārējām.

„Viņš bija nevērtīgs.

            Cacīgās acīs Viņš bija tikai viens no lielā bara – tāds, kuram paiet garām garajos skolas gaiteņos. Tāds, kuram atsmaidīt pretī tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi. Tāds, kuram likt iemīlēties un nedot pretjūtas.

            Vai vispār bija vērts skriet ar galvu tajā pašā sienā atkal un atkal, labi zinot, ka vienīgais, ko dabūsi pretī, būs smadzeņu satricinājums. Bet varbūt būtu labāk, ja Viņš nomirtu, cenšoties sasniegt nesasniedzamo, nevis gaidītu Likteni, kas aiznestu Viņu līdzi savai straumei?! 

            Atbildes, atbildes, atbildes. Vienīgā problēma ar atbildēm bija tā, ka to nemaz nebija.” 

            Niecīgs teksta daudzums, bet vismaz šo atzinu par derīgu esam un, kad vēlējos turpināt rakstīt, atklāju, ka pildspalvai beigusies tinte. Izdzēru pēdējos kafijas malkus no krūzes un pārmeklēju atvilktnes un somu, lai apstiprinātu aizdomas par to, ka mājās ir tikai viena pildspalva un tai beigusies tinte. Turklāt šī ķibele notikusi tieši tad, kad mani piemeklējusi iedvesma un uzrakstītais pat bija lasāms un sakarīgs.

Nomierinies, Den! Nomierinies! Nebija nekā tāda šajā pasaulē, ko nevarētu labot tase labas kafijas vai smēķis.

            Nebiju īpaši pārsteigts, kad atklāju to, ka arī kafija ir beigusies un cigarešu paciņā ir tikai viens smēķis, kurš saplīsis tieši pie filtra. Dusmās gribēju sasist tukšo kafijas krūzi pret sienu un kārtīgi izkliegties, bet man izdevās savaldīties.

Uzvilku mugurā ādas jaku, iemetu kabatā naudas maku un devos uz veikalu. Pirms tam gan uzmetu sev kritisku skatienu spogulī un secināju, ka vajadzētu noskūties un vismaz izmazgāt matus, jo tie bija kļuvuši taukaini.

Vislabākais līdzeklis pret taukainiem matiem bija…

Jā – cepure!

Decembra gaisā virmoja vēsums un mitrums – miglas vāli, kā rēgi klīda pa ielām un apgrūtināja redzamību. Automašīnas brauca daudz lēnāk un garāmgājēju sejās manīju drūmas izteiksmes.

Saberzēju rokas, kuras lēnām kļuva bāli zilganas. Centos tās sasildīt, bet sapratu, ka veikalā būs jānopērk arī cimdi, lai mājupceļš būtu patīkamāks.

Gāju garām kādai sānielai, kad mani aiz rokas kāds parāva. Tiku ievilkts starp divām daudzstāvu ēkām, kur migla nebija tikusi klāt.

–Kas pie velna! – Nokliedzos un pamanīju savā priekšā stāvam trīs cilvēkus.

–Negaidīji? – Maksims atņirdza savus dzeltenīgos zobus un saķēra mani aiz apkakles.

Dzirdēju kā atplīst jakas vīles.

–Maksim, ko tas nozīmē? – Vairs nevarēju apvaldīt bailes, kas izlauzās no pakrūtes.

Divi viņa rokaspuiši berzēja dūres un neganti grieza zobus. Abi bija diezgan būdīgi un nesapratu, kāpēc Maksimam vajadzīga pavadoņu grupa, ja jau problēmas, kuras viņam radušās, varējām nokārtot zem četrām acīm.

–Beidz tēlot nezinīti! – Puisis man uzspļāva un nemaz necentos notīrīt siekalas no jakas piedurknes. – Ko tad nozīmēja tā dāvana manam skuķim?

Tātad runa bija par kurpēm, – Ziemassvētku dāvanu Dezirē.

–Viņa tāpat domā, ka tās ir no tevis. – Norāvu Maksima roku no sevis un šis gājiens lika sarosīties abiem pakalpiņiem. – Vai nav vienalga?! Es likšu mierā Dezirē un tu liec mierā mani!

Maksims pacēla uzacis un tikai tad pamanīju, ka viņa acis pieplūdušas ar asinīm, plakstiņi smagnēji tiecās vērties ciet, bet zem redzokļiem rotājās lieli, zilgandzelteni riņķi. Vai nu viņš nebija gulējis vairākas diennaktis vai arī problēma ar narkotikām bija krietni vien nopietnāka nekā biju domājis.

–Nē, šādiem gājieniem vajadzīga samaksa, vai ne tā, draugi?! – Puisis ar galvu pamāja saviem kompanjoniem. – Es taču nedrīkstu atstāt nevienu darbu bez samaksas.

Maksims atvēzējās un nepaspēju izvairīties, kad sajutu spēcīgu sitienu pa seju un muti piepildīja metāliski sāļa garša.

Atguvu līdzsvaru un no lūpu kaktiņa noslaucīju asiņu pilītes.

–Labi, pietiks. – Teicu. – Tava draudzene dabūja piecsimt eiro vērtas kurpes un domā, ka tās ir no tevis. Tev pat būtu jābūt pateicīgam. Ko tu no manis vēl gribi?

–Pateicīgam?! – Viņš smīkņāja. – Tev laikam urīns galvā sakāpis, žurkulēn.

Saņēmu spēcīgu sitienu pa vēderu un tieši tajā pašā mirklī nožēloju, ka neesmu pildījis vēdera preses vingrinājumus pietiekami bieži. Atspiedos pret pelēku ķieģeļu sienu, jo vairs nespēju noturēt līdzsvaru.

–Maksim, nokārtosim to cilvēcīgi. – Paša balss man bija kļuvusi sveša un tās skaņa lika justies pazemojoši.

Tagad man tuvāk pienāca arī abi Maksima pakalpiņi. Viņi sāka grūstīt mani un tas man riebās vēl vairāk nekā sitieni. Tā bija kā spēle, kurā kaķis rotaļājās ar peli, pirms tai tika nokosta galva.

Kārtējo reizi kaulaina, bāla dūre triecās man sejā, šoreiz pārsizdama lūpu.

Neziņa mani mocīja.

Ja nu Maksims ir tik ļoti salietojies, ka viņam vienalga, cik ilgi mani sist, tad varbūt viņa mērķis bija mani ne tikai piekaut.

Pēc kārtējā sitiena biju nokritis zemē un saņēmu spēcīgu zābaka triecienu pa vēderu, kas sāpēs izkropļoja manas domas un bija sajūta, ka man vēderā plosās asu stikla gabalu viesulis.

Izgrūdu sāpjpilnu vaidu.

–Kas šeit notiek? – Netālu no manis ieskanējās asa vīrieša balss.

Maksims man uzspļāva un ātri aizskrēja prom kopā ar saviem pavadoņiem.

Vīrietis pienāca man klāt un notupās ceļos, lai apraudzītu manu seju.

–Es zvanu ātrajiem. – Viņš izvilka mobilo telefonu un jau pēc mirkļa sāka runāt ar slimnīcas dežuranti.

Man tika veikts rentgens un atklājās, ka nekādi nopietni bojājumi iekšējiem orgāniem nebija nodarīti. Lūpa bija pamatīgi pāršķelta un tai pat nācās likt šuves, arī kreisā uzacs tika pie dažiem diegveidīgiem pīrsingiem.

Nobrāzumi tika apstrādāti ar vielu, kuras izraisītās sajūtas man patika tikpat ļoti kā Maksima sitieni un spērieni pa vēderu.

Biju laimīgs, kad tiku palaists mājās, bet tikai līdz brīdim, kad sākās izprašņāšana.

–Mammu, tā bija zādzība. Man atņēma naudas maku, kuru man vajadzēja atdot uzreiz, bet biju spītīgs un liku mantiskās vērtības pirmajā vietā. – Meloju, jo ko gan citu varēju darīt?!

Ja pateiktu, ka mani piekāva cilvēks, kuru pazīstu, tad mamma gribētu dzirdēt paskaidrojumus un taisnā ceļā aizvestu mani uz policijas iecirkni, lai liktu man uzrakstīt iesniegumu. Un kam no tā būtu kāds labums? Maksims saņemtu sodu, ātri tiktu uz brīvām kājām un atkal uzmeklētu mani, lai atmaksātu arī par šo „dāvanu”.

Atlika cerēt, ka rētas Ziemassvētku brīvlaikā sadzīs un uz skolu varēšu doties jau normālā izskatā.

–Tad jau tev vajadzēs piešķirt jaunu kabatas naudu? – Tētis nekavējoties atvēra naudas maku, lai pasniegtu man kārtējos simts eiro.

–Nē, tēt, lūdzu, nevajag! – Jutos sasodīti vainīgs par to, ka meloju, bet zināju, ka tā būs labāk visiem. – Man tāpat nav noskaņojuma šobrīd kaut kur doties, lai to iztērētu.

–Es uzstāju. – Tēvs iespieda man rokās naudas banknotes un šķita, ka tās svilina ne tikai rokas, bet arī vainas izjūtu, tāpēc noliku tās uz galda.

–Paldies. – Pasmaidīju, bet tad atcerējos, ka smaidīt man nevajadzētu, ja vien vēlējos aizmirst par sāpēm, kuras svilināja seju ikreiz, kad liku lietā mīmiku.

Vecāki ilgi stāvēja manā istabā un mammas acīs periodiski parādījās asaru dimanti. Apgūlos gultā un aizgriezos, lai tikai izvairītos no viņu skatieniem.

–Mīļais, ļausim Denam pagulēt. – Mamma aizvēra manas istabas durvis un beidzot biju palicis viens.

Ietinos pledā un gribēju pēc iespējas ātrāk iemigt, lai vismaz uz laiku būtu miers no uzmācīgajām domām, kas lidinājās galvā un savā starpā cīnījās, izraisot domstarpības un meklējot kompromisus, kurus nevarēja saskatīt pie apvāršņa.

Labi, ka vismaz nebija jāguļ slimnīcas telpās, kuras oda daudz šausmīgāk nekā Īstonas skolas gaiteņi. Reizēm šķita, ka katra slimnīcas šuve un flīze ir piesūkusies ar slimības smaržu, kurā jaucās antibiotiku, sviedru, urīna un skumju komponenti.

Līdz Ziemassvētkiem bija atlicis tikai nedaudz un skaidri zināju, ka šogad nevēlēšos fotografēties ģimenes kopbildē.

Turpinājums sekos…

“Krustnagliņas” – 11. turpinājums

Deviņpadsmitā nodaļa

Decembra sākums nāca ar aukstumu, kura dēļ zem jaunās vējjakas vilku divus džemperus – ja tā turpināsies, tad arī Eiropas dienvidu daļā būs īsta ziema ar sniegu un ledu, bet to es nemaz nevēlējos. Mani nevilināja slēpošana Alpos vai tamlīdzīgas lietas – jā, labprāt gan sapņoju, ka ārā aiz loga ir ziema, uz skolu nav jāiet, bet es sēžu pie iekurta kamīna, dzeru kafiju un lasu kādu labu grāmatu – vēlams, lai tās autors būtu Stīvens Kings.

Hačersons treniņu skaitu pavairoja un teica, ka tā tas turpināsies līdz pat „Sadraudzības spēlēm”, kad es stāvēšot uz uzvarētāju pjedestāla, bet es šo vīziju apšaubīju. Tika paziņots, ka katru skolu barjerskriešanā varēs pārstāvēt divi censoņi. Divi barjerskrējēji no Īstonas vidusskolas jau bija zināmi – Matiass un es. Turklāt treniņi joprojām notika āra stadionā, tāpēc treneris ieteica nopirkt siltas sporta bikses un biezu, mīkstu jaku.

Pēc treniņa biju nosvīdis tā, ka bikses, piesūkušās ar sviedriem, krita nost. Matiass smējās par mani un teica, ka man vajadzētu vai nu uzbaroties vai arī ievērt gumiju bikšu jostā.

–Nemazgāsies? – Vaicāju draugam. – Es jau eju.

Biju noģērbies gandrīz kails, tikai atstāju mugurā apakšbikses un pār plecu biju pārmetis vienu no baltajiem dvieļiem – tīrie dvieļi parasti stāvēja sarkanā plastmasas kastē pie ģērbtuves durvīm.

–Nē, es vēl mazliet atvilkšu elpu. – Viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu un pamāja ar to man. – Turklāt atcerējos, ka man jau no rīta bija jāatbild uz svarīgu e-pastu un tas aizņems samērā ilgu laiku.

–Labi, tad es eju viens.

Brīdi klusēju un domāju par to, ka sacenšoties ar Matiasu, es tā arī pabeigšu Īstonas vidusskolu, ne reizi neieguvis pirmo vietu kādā sporta disciplīnā „Sadraudzības spēļu” ietvaros. Hačersons būs vīlies, bet, ja paskatās no gaišās puses,  viņam būs jauns favorīts, turklāt šis būs krietni vien daudzsološāks un spējīgāks.

Atgriezu sākumā auksto, bet tad karsto ūdeni. Vienmēr pagāja vismaz minūte, kamēr noregulēju ūdeni līdz vēlamajai temperatūrai, bet pagaidām šķita, ka dušai ir divi režīmi – „Arktikas ledus” un „Etnas lava”.

Sākumā izmazgāju matus, kas bija salipuši sviedrainās šķipsnās un tad pāris minūtēs nomazgāju arī pārējo ķermeni, jo atcerējos par kādu lietu, ko man jau sen vajadzēja izdarīt, bet līdz šim esmu bijis tāds muļķis, ka visu atstāju uz pēdējo brīdi.

Pa ceļam uz ģērbtuvēm gāju slaucīdamies.

–Un es tieši tiku galā ar savu vēstuli. – Matiass iesaucās un sāka lēnām izģērbties. – Bet tu gan mazgājies velnišķīgā ātrumā. Plāno pēc skolas beigšanas stāties armijā?!

–Atcerējos par kādu darbiņu, kas bija jāizdara jau sen.

Biju saģērbies tieši tajā mirklī, kad Matiass bija pilnībā atbrīvojies no savām drēbēm.

–Lūdzu, nesteidzies ar mazgāšanos! – Uzsaucu draugam. – Centīšos drīz būt atpakaļ.

Lavījos kā zaglis, kaut gan neko neplānoju laupīt – man vienkārši bija nepieciešama informācija, – kāds niecīgs skaitlis, kas varētu manu nākotni ievirzīt pavisam citās sliedēs.

Kājas liku pie zemes cik klusi vien varēju.

Pa gaiteņa logu palūkojos ārā un pamanīju, ka karsējmeiteņu treniņš ir tikai iesildīšanās stadijā. Dzirdēju meiteņu klaigas un smieklus, kad sagāzās piramīda, kuru viņas veidoja.

–Meitenes, vai jūs varat būt nopietnas?! – Trenere Smita kliedza. – Mums ir tikai nedaudz vairāk laika par pāris mēnešiem, lai sagatavotos „Sadraudzības spēlēm”, gribat, lai par Īstonu smejas?! Aiziet, katra izpildīsiet divdesmit salto no vietas.

Stadionu pāršalca vienots nopūtu koris, bet nedzirdēju pat vienu sūdzību.

Klusi atvēru meiteņu ģērbtuvju durvis un, aizvēris tās, rosījos kā jucis. Izstaigāju pirmo eju un neatradu meklēto. Meklēšanu vismaz atviegloja un paātrināja kārtība, kas šeit valdīja. Uz katra skapīša bija uzlīme ar meitenes vārdu.

Otrā eja. Tajā uzdūros tikai Elisas skapītim, kurš nebija aizslēgts. Ziņkārība ņēma virsroku un ieskatījos tā saturā – četras pudelītes smaržu, dezodoranti  rūpīgi salocīti balti krekliņi, tamponi, sejas tīrīšanas līdzeklis un stringa biksītes. Jutos samērā perversi un stulbi, tāpēc nolēmu vairs neuzkavēties pie interesi izraisošiem skapīšiem, bet turpināju lūkoties pēc tā, kā dēļ šeit biju ieradies.

Tiku līdz pēdējai skapīšu rindai, kad izdzirdēju kādu ienākam meiteņu ģērbtuvēs.

–Elisai tā patīk visus izkomandēt, kaut gan viņa visu sačakarē. – Īgna, spalga balss piepildīja telpu. – Es nesaprotu, ko tā pumpainā karikatūra no sevis iedomājas?!

–Nu ir gan Elisa neciešama, bet tāpat viņai šis ir pēdējais mācību gads. – Pievienojās otra balss, – šī bija daudz nosvērtāka un monotonāka. – Nekas, nākamgad pierādīsim sevi vēl grandiozāk.

Abas apstājās pie otrās ejas, vismaz tā varēja spriest pēc balsīm.

Baidījos pat paelpot un tupēju, piespiedies pie meklētā skapīša. Dzirdēju, kā tiek atskrūvēta gāzēta dzēriena pudele, – abas padzērās un soļi attālinājās. Noskanēja durvis un pabāzu galvu ārā no sava slēpņa, lai palūkotos vai esmu palicis viens.

Gaiss bija tīrs.

Skolas skapīšus nebija grūti atmūķēt, – vajadzēja tikai kniepadatu un veiklus pirkstus. (Man bija tikai pirmais no minētajiem.) Pagāja apmēram trīs minūtes līdz dabūju vaļā skapīti un atviegloti nopūtos, kad ieraudzīju, ka tur bija tas, ko es meklēju. Tikai pārcilāju mantas un centos iegaumēt vienu vienīgu ciparu, kas man tik ļoti bija vajadzīgs.

Aizcirtu ciet skapīša durvis un ātri devos uz izeju.

Aizverot durvis, biju nonācis gaitenī, bet tur jau mani gaidīja trenera Hačersona nosodošais acu pāris.

–Ko darīji meiteņu ģērbtuvēs? – Viņš uzstājīgi vaicāja. – Vai tik tev nav arī kāds cits netikums bez smēķēšanas, draudziņ?!

Vajadzēja krietnu brīdi, lai saprastu, ko treneris ar to grib pateikt, bet tad manā galvā iedegās spuldzīte, kas visu izgaismoja.

–Jūs taču nedomājat, ka es zogu?! – Balss aizlūza. – Es varu parādīt kabatas un…

–Nevajag. – Hačersons nodārdināja. – Den, tu esi kļuvis pārāk izklaidīgs un vieglprātīgs un, diemžēl, es to konstatēju ne pirmo reizi.

Sapratu, ka man jāsniedz kāds ticams paskaidrojums, kura man nebija.

–Den, tu, protams gribi, lai atkal paliec nesodīts, bet šoreiz tā nenotiks.

Sapratu, ka klusēt būs prātīgāk un soda mīkstināšanas izlūgšanās varētu mani tikai novest līdz pazemojošam stāvoklim.

–Tomēr arī šoreiz sods nebūs direktora apmeklējuma formā un arī no sportistu vidus tu netiksi izslēgts.

–Kā tad jūs mani sodīsiet? – Neizturēju spriedzi.

–Turpmāk treniņi būs arī sestdienās. – Tas skanēja kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Nu dusmas uz Hačersonu jaucās ar prieku par šodienas informācijas guvumu.

–Kur tik ilgi kavējies? – Matiass sagaidīja mani pilnībā apģērbies un ar izžāvētiem, ieveidotiem matiem.

–Bija šādas tādas aizķeršanās un saruna ar Hačersonu.

–Vai viņš ko teica par sacensībām, treniņiem vai mūsu sniegumu šodien?

–Nekā īpaša, tikai teica, ka esmu kļuvis pārāk vieglprātīgs. – Noklusēju par sestdienas treniņiem, jo draugs šādu treniņu grafiku varētu iztulkot kā manu vēlēšanos pārspēt viņu par jebkuru cenu.

Devāmies uz autostāvvietu, kur satikām arī Tomasu. Tikai draugs šoreiz bija viens.

–Kur tad tava drostaliņa? – Naidīgi uzsaucu.

–Tūlīt nāks. – Tomass indīgi atcirta. – Bet redzu, ka tev pašam ir jauna drostaliņa.

Savaldījos, lai gan bija vēlme izkliegt Tomasa virzienā visus zināmos lamuvārdus.

Savaldies, Den, savaldies. Gudrākais piekāpjas.

 

            Traucāmies pa Īstonas ielām, pārsniedzot atļauto ātrumu – sapratu, ka Matiasu Tomasa piezīme ir aizvainojusi un agresīvajā braukšanas stilā draugs centās novadīt dusmas.

–Neņem taču to idiotu galvā. – Pateicu to šķietami bezrūpīgi. – Viņš taču dusmojās uz mani, nevis tevi.

–Man riebjas, ja kāds izsaka šāda rakstura piezīmes.

Draugs ieslēdza radio un tajā skanēja kāda dziesma, kas viņam ļoti patika. Domas acumirklī kļuva pozitīvākas un braukšanas ātrums saruka līdz tik lēnam, ka pat bija mazliet zem atļautā. Sapratu, ka nu viss ir vislabākajā kārtībā.

Divdesmitā nodaļa

Atvēru veikala durvis un uzreiz sajutos šeit tik ārkārtīgi lieks – cenas visam bija rakstāmas vismaz ar divām nullēm un vaicāju pats sev, kāpēc šeit atrodos. Ideja šķita absurda un ārkārtīgi pārdroša jau pašā tās iedīglī.

–Vai varu jums kā palīdzēt? – Sievietes balss aiz kases aparāta lika justies man vēl neērtāk.

Šķita, ka viņa no manas stājas un pārliecības trūkuma nolasīja to, ka man patiešām nepieciešama palīdzība, tāpēc lēnā, pārliecinošā gaitā devās uz manu pusi. Viņa bija tērpusies melnā kleitā, kura piegūla miesai gluži kā otra āda. Pie kleitas krūšu daļas bija piestiprināta metāla piespraude ar viņas vārdu, – Sāra.

–Saprotu, ka meklējat kaut ko savai draudzenei? – Pārdevēja piegāja pie kāda no plauktiem un paņēma rokās melnas augstpapēžu kurpes, kuru apdare bija veidota no stingra tīkliņauduma. – Miu Miu darinājums, vienas no manām mīļākajām. Tikai nesen atveda. Uzvelkot tās, augums kļūst vizuāli slaidāks, bet kāja krietni vien skaistāka, iekārojamāka, skaisti izskatīsies kopā gan ar vakarkleitu, gan ar šaurām džinsu auduma biksēm. Ko teiksiet?

Viņa par apaviem runāja gluži kā profesionāls someljē par ekskluzīviem vīniem.

–Baidos, ka es neko daudz no sieviešu apaviem nesaprotu.

–Tieši tāpēc taču šeit esmu es. – Pārdevēja čaloja raiti kā strautiņš un devās pie nākamā plaukta.

Viņa pagrieza pret manu pusi klasiskas, melnas kurpes, kuras bija viscaur rotātas ar sudrabkrāsas metāla kniedēm.

–Prada. – Šis vārds no viņas mutes skanēja kā smalka deserta nosaukums. – Augsts, plats, ērts papēdis. Kniedes šobrīd modē, bet to taču ir ievērojis katrs, kurš vēro jaunākos mūzikas video. Jaunai meitenei ļoti piemērotas, pauž dumpiniecisku garu un reizē arī eleganci.

Atzinīgi novērtēju sievietes vēlmi palīdzēt, taču es šeit biju, lai iegādātos konkrētu apavu pāri.

–Vispār es zinu, ko vēlos. – Paziņoju. – Es jau to zināju, kad ienācu pa durvīm. Piedodiet, ka nepateicu to jums uzreiz!

–Prieks, ka zināt ko vēlaties un jums par neko nav jāatvainojas. – Viņa sakabināja rokas kopā un, pacēlusi plecus mazliet augstāk, sirsnīgi pasmaidīja. – Tad sakiet, ko vēlaties un es palīdzēšu.

–Šeit biju pirms kāda laika kopā ar meiteni un viņa vēlējās bēšas ādas kurpes ar augstu, smailu papēdi un krāsainu kristāliņu rotājumiem. – Centos atcerēties vēl ko būtisku. – Ražotāja vārdu neatceros, bet zinu, ka kurpēm bija sarkana mēlīte.

Sāra piespieda pirkstu pie lūpu kaktiņa un pēc mirkļa to demonstratīvi pacēla gaisā.

Viņai vajadzētu strādāt TV veikalā.

            –Tad tas izklausās gluži kā Cesare Paciotti darinājums, tikai šā zīmola darinājumi ir samērā līdzīgi. Sasodīti smalki, grezni, bet arī līdzīgi. – Pārdevēja skraidīja gar daudzajiem apavu plauktiem un nervozi murmināja.

Viņa pienāca pie kases un nolika uz letes divus līdzīgus kurpju pārus – viens bija ar čūskas ornamentu, kurš izrotāts ar sarkaniem kristāliņiem, bet otrs bija tas, kuru meklēju. Saules un lampu radītajā spožumā kristāliņi mirdzēja un atstaroja gaismu uz visām pusēm.

–Šīs ir īstās. – Norādīju uz skaisto kurpju pāri. – Man vajadzētu ceturto izmēru.

Pārdevēja priekā sasita plaukstas – sapratu, ka viņa jūtas lepna par sevi.

–Saprotiet, šī ir mana pirmā darba diena un es jūtos patiešām laimīga, ka varu strādāt šajā kurpju paradīzē. – Viņu apmirdzēja šis kāju modes templis. – Domāju, ka esmu draņķīga pārdevēja, bet, še tev, šodien jau pārdots pirmais kurpju pāris.

–Jūs esat lieliska pārdevēja. – Centos uzslavēt sniegto servisu. – Bet man ir vēl viens lūgums.

–Kāds?

Noņēmu no pleciem somu un izvilku no tās desmit krustnagliņu paciņas.

–Es vēlētos, lai jūs iesaiņojat šos apavus un kurpju kasti pieberat ar krustnagliņām. – Vēroju pārdevējas reakciju.

–Labi. – Viņa to teica tik ikdienišķi, it kā katru dienu kāds pirktu piecsimt eiro vērtas kurpes un liktu tās apkaisīt ar krustnagliņām pirms iesaiņošanas. – Tā meitene būs absolūti laimīga, ticiet man! Ja es būtu viņas vietā, tad es priekā lēktu un spiegtu. Tāds skaistums.

–Man ir vēl viens lūgums. – Pārtraucu pārdevēju brīdī, kad viņa sāka bērt kurpju kastē jau septīto krustnagliņu paciņu. – Vai varat šīs kurpes uzvilkt un pastaigāt tajās?

Divreiz sakāmais nebija jāatkārto, kad jau pēc minūtes pārdevēja defilēja manā priekšā Dezirē domātajās kurpēs, – šķita, ka kāja tajās izskatās divtik skaista, slaida un gaita tajās bija galanta un papēžu klabēšana pret grīdu skanēja melodiski.

–Neko tik ērtu neesmu valkājusi. – Pārdevēja novilka kurpes un, ielikusi tās kastē, pārbēra ar atlikušajām trim krustnagliņu paciņām.

Smarža reibināja un cerēju, ka Dezirē pēc dāvanas saņemšanas tomēr noskaidros, ko ziedu valodā nozīmē krustnagliņas.

Pēc mana lūguma kurpju kaste tika ietīta tirkīzzilā dāvanu papīrā – tā bija krāsa ar kuru man vienmēr asociējās Dezirē.

Sāra šķita neveikla un beidza iesaiņošanu tikai pēc pusstundas, uzlīmēdama kastes vidū sarkanu pušķi, kurš bija veidots no saiņojamām lentēm. Viņa pakāpās soli nostāk no sava veikuma un tad to kritiski novērtēja.

–Ceru, ka jūsu draudzenei patiks.

–Es ceru, ka pēc šī gājiena tā meitene vispirms kļūs par manu draudzeni. – Iegrimis domās, noteicu.

–Tā, protams, nav mana darīšana, bet vai nešķiet pārāk pompozi – dāvināt meitenei, kas nav jūsu draudzene, tik dārgu un smalku dāvanu?

Šis jautājums iedzēla tieši visjūtīgākajā vietā.

–Paldies! – Samaksāju par kurpēm, tad mirkli padomāju un izvilku no maka vēl divdesmit eiro. – Un tas jums par palīdzību.

–Sirsnīgi tencinu. – Pārdevēja pavadīja mani ar skatienu un šķita, ka viņa reizē priecājas par pirmo klientu un reizē ir nobažījusies, ka uzdevusi man netaktisku jautājumu.

Dāvanu ievietoju somā un, nonācis mājās, paslēpu to zem gultas. Bija vēlme noraut no kastes dāvanu papīru, lai atkārtoti aplūkotu sīkajos kristāliņos mirdzošo apavu pāri, bet neuzdrošinājos bojāt pusstundu ilgo darbu.

Mācīties nevēlējos, tāpēc izvilku no atvilktnes divas papīra lapas un sāku uz tām rakstīt ar zilu tinti.

„Viņš krāja naudu gandrīz divus mēnešus, lai tikai varētu nopirkt Cacīgajai dāvanu – tā bija grezna, pompoza un absolūti žilbinoša. Brīžiem gan prātu aizēnoja doma par to, kā tad Cacīgā uztvers šo dāvanu, – kā mēģinājumu nopirkt viņas mīlestību, cieņu vai uzmanību…

            Varbūt viņa to uztvers tikai kā draudzīgu žestu un pateicībā uzspiedīs uz vaiga Viņam skūpstu un ar to arī visam tiks pielikts punkts. Tomēr bija vēl kāds svarīgs fakts, kurš bija uztraukuma vērts, – ko par šādu gājienu teiks Cacīgās puisis?” 

Turpinājums sekos…