“Krustnagliņas” – NOSLĒGUMS

Četrdesmit pirmā nodaļa

Dzīvoklī viss smaržoja pēc mammas un tēta dāvātajām lilijām un tētis apsolīja, ka mana izlaiduma dāvana no viņa būs jauna automašīna, – tikai to es saņemšot tad, kad atgriezīšos no brīvprātīgo darba, kas, viņaprāt,  esot lielisks veids kā nobriest koledžas dzīvei. Tētis atklāja, ka jau kopš manas piedzimšanas sapņojot par mirkli, kad abi kopīgi dosimies uz autosalonu, lai izvēlētos tādu automašīnu, kas patiktu man. Zināju, ka viņš ir lepns, jo var atļauties tik dārgu dāvanu.

Mamma apsolīja, ka pēc gada mani aizvedīšot tādā šopinga maratonā, ka es momentā kļūšot par Īstonas labāk ģērbto puisi.

Visu vakaru sēdējām pie galda – atkal visi kopā. Domāju – varbūt nākotnē kaut kas vecāku starpā mainīsies?! Mamma būs izpriecājusies Skotijā, izbaudījusi brīvību un sapratusi, ka pasaulē tomēr nav viņai piemērotāka vīrieša par manu tēti. Par to es nemaz nešaubījos, tikai mammai vajadzēja laiku, lai to saprastu.

Dzērām jau kādu piekto tējas tasi un pamanījām, ka Grānts aizmidzis viesistabā uz dīvāna, viņa piemīlīgo apaļvaigu seju izgaismoja ieslēgtā televizora mirgošana.

Zināju, ka mammai rīt agri jābūt lidostā, bet izskatījās, ka viņa nemaz negrasās doties pie miera.

–Satikšu tevi tikai pēc gada, manu puisīt. – Piedevu mammai to, ka viņa sauca mani pamazināmajā formā, turklāt par puisīti.

Vecākiem, īpaši mammām, patika savus bērnus uzrunāt demunatīvā, bet viņas ignorēja bērnu nepatiku pret šo ieradumu.

–Mammu, lūdzu, nevajag tagad tādas sentimentālas muļķības. – Pukojos. – Neesmu vairs nekāds bērns.

–Tu zini, ka tev vienam tur nebūs skumji? Tavā vecumā taču jāsāk domāt par attiecībām un…

–Mammu, cik reizes esmu tev teicis, ka nevēlos par šo tematu runāt. – Ielūkojos krūzē, kura bija tikai līdz trešdaļai pilna ar piparmētru tēju, un izdzēru tās saturu. – Es labāk došos gulēt.

–Bet tā meitene, uz kuru tu skatījies, ir īsta skaistule. – Mamma smīnēja. – Droši vien, ka būs balles karaliene.

–Par kādu meiteni tu runā?

–Neliedzies! Tu taču pats zini par kuru es runāju. Par Skotu meiteni, to slaido blondīni ar tām skaistajām, lielajām acīm. – Mamma piespieda pie lūpām sarkani lakotu nagu. – Nevar būt, ka tā acu krāsa viņai ir dabīgā, jo izskatījās pēc īsta jūras toņa.

–Jā, nu labi, pieņemsim, ka man viņa patīk. Lai nu tā būtu. – Vēlējos, kaut saruna ar to būtu pabeigta.

–Man šķita, ka viņa arī tev velta samērā nevienaldzīgus skatienus. – Nu jau ar mammas muti runāja intrigante.

–Tu tagad centies visu piepušķot. – Norūcu. – Pat ja tā būtu, kāda tam vairs nozīme, jo pavisam drīz pametīšu valsti.

–Bet varēja redzēt, ka viņai tu patīc.

Sēdēju savā istabā un lūkojos uz sakravātajām somām un aviobiļeti uz naktsgaldiņa. No rīta aizbrauks mamma, bet pēcpusdienā es. Kas zina, kā viss šeit, Īstonā, būs, kad atgriezīšos. Varbūt tikšu nolaists zemāk par nulles punktu, kaut gan jau šajā brīdī šķita, ka esmu nulles punktā.

Varbūt, nonākot Āfrikā, sākšu domāt par to, kas ir manas dzīves prioritātes. Cerēju, ka svešumā sapratīšu, ko īsti vēlos saņemt no savas nākotnes.

Sākumā nospraud mērķi un tad tiecies uz to!

            Mans pirmais mērķis, – esot Āfrikā, atrast mērķi.

Četrdesmit otrā nodaļa

Rīta agrumā ierados kapsētā, – divriteni pieslēju pie metāla žoga, kas bija apaudzis ar vīnstīgām, pār plecu pārmetu mugursomu un devos ceļā pa kapsētas šaurajām taciņām.

Matiasa kapakmens atradās apmēram trīssimt metru attālumā no kapsētas ieejas, – netālu no bērza, kas meta ēnu pār drauga apbedījuma vietu.

Notupos zemē, raudzījos vārdos „MATIASS GUSTINS” un noglaudīju auksto akmens plāksni tik maigi, it kā skartu drauga vaigu.

–Man tevis pietrūkst. – Centos pasmaidīt. – Tā bija mana vaina, ka tu nonāci tādā bezizejā, mana vaina, ka tu vairs neesi šajā pasaulē. Man vienkārši vajadzēja turēt muti un vairāk censties tevi aizstāvēt…

Manīju, ka apmēram piecdesmit metru attālumā no manis kāda sakumpusi, kupraina večiņa lēnām staigā starp kapakmeņiem. Nolēmu ignorēt viņas klātbūtni.

–Es biju draņķīgs draugs. – Balss drebēja. – Ceru, ka spēsi man to piedot. – Pār vaigu pārritēja karsta asara. – Kādā citā dzīvē mēs tiksimies.

Uz Matiasa kapakmens nolaidās balodis, tas grozīja galvu un skatījās man tieši acīs un šķiet, ka gaidīja, lai to pabaroju, bet man somā nebija nekā ēdama.

–Es tikai gribēju atvadīties pirms pametu valsti uz laiku. Atgriezīšos no Āfrikas, iestāšos koledža, studēšu literatūru un apsolu, ka pirmo grāmatu veltīšu tev, mans draugs. – Noņēmu mugursomu no pleciem, atvēru un izņēmu no tās puķes un vēl kādu lietu. – Tomēr ir kas tāds, ko es vēlējos tev atdot.

Noliku pretī kapakmenim puķuzirnīšu pušķi un spīdīgu medaļu, – to, kuru es dabūju savā īpašumā „Sadraudzības spēlēs”.

–Patiesībā tā vienmēr ir piederējusi tev. – Piecēlos kājās un atkal uzmetu plecos mugursomu. – Pēc gada es tevi apciemošu atkal.

Galvā skanēja Westlife dziesmas vārdi, kuru Matiasa bēru dienā dziedāja Kerola:

„You’re gone now, gone but not forgotten

I can’t say this to your face

But I know you hear”

–Mēs vēl tiksimies. – Pasmaidīju un vēroju, kā balodis pamet kapakmeni un paceļas debesīs.

Četrdesmit trešā nodaļa

Lidmašīnai vajadzēja pacelties gaisā pēc divdesmit minūtēm, tāpēc izvilku no kabatas MP4 atskaņotāju un ieliku ausīs austiņas. Nospiedu Play pogu un apkārtējās skaņas apslāpēja Gavin DeGraw dziesma Not Over You. Man blakus apsēdās korpulenta pusmūža sieviete no kuras vēdīja gaļas smarža, – droši vien, pirms izlidošanas mielojusies kādā lidostas ātro uzkodu kafejnīcā ar taukainiem vistu stilbiņiem no kartona turzas.

Aizvēru acis un centos nedomāt par to, kas būs nākotnē, – jādzīvo šodienai, it kā nebūtu bijusi vakardiena un rītdiena nepienāks.

Vecāki pirms manas izlidošanas zvanīja gandrīz nepārtraukti, lai pateiktu, ka sūtīs man naudu, ja būs tāda nepieciešamība, ka parūpēsies par manu nokļūšanu atpakaļ no Āfrikas, ja nu es pēc mēneša sapratīšot, ka brīvprātīgo darbs nav domāts man. Šķita, ka visu šo laiku viņi nav ticējuši tam, ka patiešām esmu spējīgs pamest visu uz vienu gadu, lai mestos tādā avantūrā.

Zināju, ka vecāki būs tikai laimīgi, ja pēc mēneša vai ātrāk saņems zvanu no manis un es lūgšos, lai palīdz man tikt mājās, jo būšu pārdomājis un Āfrika man galīgi nepatiks. Tēvs apsolīja, ka nekādu problēmu ar brīvprātīgo organizāciju nebūs, jo viņš visu nokārtos tik tīri, ka neviens gailis pakaļ nedziedāšot.

Un tā man tika mācīta atbildības sajūta, kas jāuzņemas pēc tam, kad esmu izdarījis kādu nozīmīgu lēmumu.

„Neuztraucieties, ar mani viss būs kārtībā un mājās būšu pēc gada!” Mierināju vecākus rītā, kad mamma devās atpakaļ uz Skotiju. „Turklāt, esmu pieaudzis un nelīdzēs nekādi argumenti par to, ka esmu vēl bērns vai pārāk jauns, lai zinātu, ko vēlos.”

Dzīvei nav noteiktu šablonu un visas tās vērtību piramīdas ir muļķības, – tā tas vienmēr ir bijis. Tikai cilvēki mūždien skatās uz citiem un domā, ka viņš ir laimīgs, tāpēc neapzināti sāk kopēt viņu uzvedību, izskatu, ģērbšanās stilu un domā, ka ir nelaimīgi tāpēc, ka nevar atļauties milzīgu māju vai ekskluzīvas dārglietas.

Patērētājsabiedrībā vienmēr valdījis likums, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja var nopirkt visu, ko vēlas. Bet reizēm vajag pajautāt sev, – vai tas ko vēlamies ir tas, ko mums vajag? Labāk krāt sajūtas nevis mantas.

Austiņās sāka skanēt Smash versija par Florence + The Machine dziesmu Shake It Out un tad atvēru acis, lai paskatītos uz savām džinsu auduma biksēm, kuras bija mazliet izbalojušā sarkanvīna tonī, kājās biju uzvilcis pelēka auduma kedas, bet mugurā man bija krekls pelnu krāsā un tādas pašas krāsas plāna kokvilnas jaka ar pogām.

Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim bija atlicis pavisam nedaudz un tikai tad pamanīju, ka sēdvieta, kas atradās pa labi no manis bija tukša. Zināju, ka šis reiss ir izpārdots, tāpēc brīnījos, ka kāds no pasažieriem tā vienkārši nav ieradies, jo biļete maksāja sasodīti dārgi.

Atbrīvojos no mūzikas atskaņotāja austiņām un ieliku ierīci kabatā, kad izdzirdēju kādu balsi, kuras dēļ mani pārņēma sirreāla sajūta.

Tas taču nevar būt! 

            Viņa bija ģērbusies garā hipijkleitā, kuru rotāja ziedu apdruka, kājās viņai bija gladiatoru stila sandales. Mati brīvi krita uz pleciem un dažas šķipsnas aizsedza arī daļu sejas.

–Bet… – Sapratu, ka vairāk neko nespēju pateikt.

Viņa apsēdās man blakus.

–Cilvēks, kuram bija jālido kopā ar tevi atteicās no šīs iespējas. – Dezirē skatījās uz pretējā sēdekļa muguras balstu un neļāva emocijām pārņemt mīmiku. – Tā kā es biju rezerviste, tad šo vietu piedāvāja man. Es piekritu.

–Es tā skatos. – Joprojām nespēju noticēt savām acīm un klusībā priekā gavilēju. Nu skaidri zināju, ka no Āfrikas atgriezīšos ātrākais tikai pēc gada.

–Uzzināju to jau maijā, bet gribēju to paturēt noslēpumā. – Viņa beidzot paskatījās uz mani, manīju, ka meitenes acis mazliet trīc satraukumā. – Gribēju tev to pateikt jau ātrāk, bet tad tu man izstāstīji visu patiesību… Un es nolēmu, ka man vajag laiku, lai saprastu, ko darīt tālāk.

–Un? – Jutu, ka rīkle izkaltusi sausa.

–Un es sapratu, ka joprojām jūtu to pašu, ko iepriekš un sapratu, ka vienmēr ir bijis tā kā tagad.

Viņa satvēra manu roku, atpleta vaļā plaukstu un ielika tajā savu sažņaugto dūri. Tad viņa kaut ko ielika manā plaukstā.

Tajā pašā mirklī viņa aizgrieza seju no manis.

Atvēru plaukstu un manīju, ka tajā guļ oranžs cinnijas zieds. Par spīti tam, ka man šie ziedi nepatika, zināju, ka tam visam ir kāda nozīme.

–Ziedu valoda. – Meitene nočukstēja.

Es skumstu par tavu prombūtni.

            –Žēl, ka man nav neviena zieda pie rokas. – Kļuvu mazliet skumīgs.

–Kādu ziedu tad tu man uzdāvinātu? – Dezirē atkal lūkojās man sejā.

–Kreimeni. – Ātri noteicu un cerēju, ka neesmu kļūdījies. Pamanīju, ka Dezirē iegrimst domās, jo nesaprot, ko šis zieds nozīmē, tāpēc nolēmu izpalīdzēt ar tulkojumu. – Laimes atgriešanās. 

            Stjuarte informēja pasažierus, ka lidmašīna tūlīt pacelsies gaisā.

Dezirē man pieliecās tuvu klāt un uzspieda ātru skūpstu tieši uz lūpām.

Abi pasmaidījām un laimes sajūta ieplūda visās ķermeņa porās, – tik ļoti, ka jutos kā sapnī no kura nevēlējos pamosties.

Mēs nevaram būt perfekti, bet mēs varam tiekties uz to, lai tādi būtu.

            Un šis bija mans sākums.

<<<BEIGAS>>>