Vladimirs Nabokovs – “Lolita”

Nabokova “Lolitu” lasīju tik ilgi, ka vairāki cilvēki jau sāka jokot par manu cīņu ar klasiskās literatūras meistardarbu. Piemēram, blogeris Andris jokoja, ka pēc gadiem cilvēki strīdēsies, kura no cīņām bijusi episkāka: Lords Voldemorts pret Hariju Poteru vai Dainis pret “Lolitu”. 

Lai pieveiktu “Lolitu”, man nevajadzēja septiņus gadus (kā Harija Potera un Voldemorta gadījumā), bet, ja Nabokovs Lolitas un Humberta Humberta piedzīvojumus būtu iemūžinājis septiņās grāmatās, tad nešaubos, ka man, gluži tāpat kā Harijam, nāktos cīnīties septiņus gadus. “Lolita” noteikti nav grāmata, kuru nav iespējams nolikt malā, kamēr lasītājs nav uzzinājis stāsta atrisinājumu. Šo Nabokova darbu vairākkārt noliku malā, lai dotu priekšroku citu grāmatu lasīšanai, bet, kad atkārtoti nolēmu ķerties klāt “Lolitai”, biju jau aizmirsis vairākus grāmatā aprakstītos notikumus, tāpēc atkal sāku lasīt grāmatu no pirmās lapas.

Romānā stāstīts par pusmūža vecuma vīrieti Humbertu Humbertu, kurš apprec divpadsmitgadīgās Lolitas jeb Doloresas Heizas māti tikai tāpēc, lai būtu pēc iespējas tuvāk daiļajai nimfetei (izredzēta būtne – vecumā starp deviņiem un četrpadsmit gadiem). Humberts pret Lolitas māti izjūt nicinājumu, bet Lolitu dievina un apbrīno ikkatru viņas miesas centimetru, katru mazo pūciņu uz meitenes maigās ādas, tāpēc Humberts Humberts ir laimīgs, kad meitenes māte traģiski zaudē dzīvību, tādējādi padarot vīrieti par Lolitas vienīgo aizbildni.

Foto: Kadrs no Adriana Laina režisētās “Lolitas” ekranizācijas.

Nav šaubu – Nabokovs ir ģeniāls rakstnieks un vārdus viņš virknē ārkārtīgi meistarīgi, tomēr “Lolita” noteikti nav ne tuvu manu mīļāko grāmatu topam. Lasot šo romānu, savā galvā nemitīgi veicu galveno varoņu psihoanalīzi: iespējams, Humberts iekāro nimfetes, jo viņa pirmā seksuālā pieredze bērnībā beidzās tā īsti nemaz nesākusies, kad viņa pirmās mīļotās dzīvību atņēma tīfs. Būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš stājas intīmos sakaros ar nimfetēm, lai dabūtu to, ko nepaspēja iegūt bērnībā. Lolitas tieksme pavedināt vecākus vīriešus, manuprāt, ir vieglāk izskaidrojama, jo Lolita, izvēloties par savu seksuālo partneri vīrieti, kurš vecuma ziņā varētu būt viņas tēvs, kompensē tēvišķas figūras trūkumu savā bērnībā (angļu valodā to dēvē par daddy issues).

Ja pret Lolitu izjutu žēlumu, tad Humberts man šķita vienkārši nožēlojams, jo viņš ir vīrietis, kura lielākais un šausmīgākais cietums ir viņa paša slimīgā iekāre. Tomēr visu cieņu Nabokovam, kurš šo romānu pirmoreiz izdeva 1955. gadā, jo pat pēc mūsdienu standartiem šis romāns ir skandalozs.

VĒRTĒJUMS: Šoreiz atturēšos no grāmatas vērtēšanas 10 ballu skalā, jo pat nezinu, kādu atzīmi šim darbam likt. “Lolita” man nepatika, bet tajā pat laikā tas ir unikāls un literatūras vēsturē ļoti nozīmīgs un ārkārtīgi drosmīgs darbs. 

Izdevējs: Zvaigzne ABC; No krievu valodas tulkojusi Ilga Kalnciema.

Uz kraujas rudzu laukā

To, ka man jāizlasa Dž. D. Selindžera romāns “Uz kraujas rudzu laukā”, zināju jau sen, jo daudzi literatūras mīļotāji periodiski pamanījās ieminēties, ka man šis darbs noteikti patikšot. Protams, uzzināt, vai tā tiešām būs, varēja tikai vienā veidā: izlasot šo darbu. 

Romānā stāstīts par pusaudzi Holdenu Kolfīldu, kurš kārtējo reizi ticis izmests no skolas, jo nav spējis pakļauties mācību iestādes noteiktajai lietu kārtībai. Jaunais puisis visur saskata netaisnības un šķiet, ka viņu kaitina vai skumdina it viss, kas notiek apkārt. Tomēr viņš ir lāga puisis, kurš mīl savu mazo māsu, ilgojas pēc sava divus gadus jaunākā brāļa, kurš nesenā pagātnē miris no leikēmijas, kā arī ciena vecāko brāli, kurš strādā Holivudā. Vecāki viņā izraisa bijību, tāpēc, kad Holdens tiek izmests no skolas, viņš sapako mantas un dodas uz Ņujorku, lai nedaudz uzdzīvotu un izdomātu, kā paziņot slikto ziņu vecākiem.

Holdens daudz domā un viņa domas ir neparastas, bet viegli saprotamas, jo, manuprāt, katrs no mums kādā vecuma posmā ir uzskatījis, ka pasaule ir ārkārtīgi netaisnīga un lielākā daļa cilvēku vēl tev tikai ļaunu.

“People are always ruining things for you.”

Lasot Selindžera rakstīto, bieži nācās atcerēties laikus, kad pats biju pusaudzis, kurš plānoja būdiņas celšanu meža vidū, visur saskatīja netaisnības un klusībā necieta vismaz pusi no cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nācās tikties. Selindžers lieliski uztvēris dumpiniecisko pusaudžu garu, kurš nav miris arī mūsdienās, tieši tāpēc šī romāna aktualitāte ir gandrīz nemirstīga.

Romāna panākumu atslēga, manuprāt, ir tā, kas tas pusaudžiem liek justies saprastiem, jo viņiem tiek nodots vēstījums, ka viņi nav vienīgie, kas ir apjukuši, nezina, ko vēlas no dzīves, kā arī visur saskata netaisnības. Un ir absolūti normāli to visu just, jo tā ir daļa no pieaugšanas procesa.

“But what I mean is, lots of time you don’t know what interests you most till you start talking about something that doesn’t interest you most.” 

Bieži nācies lasīt par to, ka daudzviet pasaulē šis romāns ir aizliegts arī mūsdienās, jo tajā tiekot zaimots Dievs, minoritātes un sievietes, kā arī Selindžera teksti esot neķītri un tajos valdot rasistiskas noskaņas. Jāatzīst, ka neko no visa iepriekš minētā šajā romānā nesaskatīju, turklāt, salīdzinot ar mūsdienu literārajiem darbiem, Selindžera veikums pat varētu atbilst tikumības normām.

Ārkārtīgi simpatizēja tas, ka Holdens, kurš pats ir domās un dzīvē apmaldījies, vēlas pasargāt savu māsu un citus bērnus no līdzīga likteņa, kas daļēji varētu būt pielīdzināms krišanai bezdibenī. Lai arī grāmatas galvenais varonis daudziem varētu šķist liels pasaules nīdējs, viņš spēj saskatīt skaistumu sīkumos, kas ir ne mazāk svarīgi, jo viss skaistums taču slēpjas detaļās.

Selindžera populārāko literāro darbu iecienījuši ne tikai pusaugu dumpinieki, bet arī slepkavas, piemēram, Marks Deivids Čepmens, kurš atbildīgs par Džona Lenona pāragro aiziešanu mūžībā. Rokgrupa Green Day grāmatai pat veltījusi dziesmu Who Wrote Holden Caufield?, bet daudz lielāka popularitāte Holdenam vienmēr bijusi aktieru vidū, jo spurainā pusaudža lomu jaunības gados vēlējušies iegūt Marlons Brando, Džeks Nikolsons, Leonardo Di Kaprio, Džons Kjūsaks, Džerijs Luiss un citi aktieri. Nevienu no šiem aktieriem gan mēs neesam redzējuši grāmatas ekranizācijā, jo Selindžers bija absolūti pret grāmatas iemūžināšanu kustīgajās bildēs. Iespējams, labi, ka tā, jo katrs Selindžera fans pats savā iztēlē var izvēlēties ideālo Holdena lomas atveidotāju, citus varoņus un vidi, ļaujot vaļu fantāzijai, kurai nepastāv nekādi budžeta griesti.

Un noslēgumā citāts, kurā Selindžers, manuprāt, iemūžinājis katra literatūras gardēža kvēlāko vēlmi:

“What really knocks me out is a book that, when you’re all done reading it, you wish the author that wrote it was a terrific friend of yours and you could call him up on the phone whenever you felt like it. That doesn’t happen much, though.”

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Grāmata, kuru noteikti periodiski vēlēšos pārlasīt.)

Grāmatu pirmās rindas

Iedvesmojoties no Huffington Post raksta, dzejniece Inga Pizāne-Dilba ir uzsākusi rakstu stafeti literatūras blogeriem (un ne tikai), kuras noteikumi ir šādi: “(…) pirmo rindu pētīšana varētu būt diezgan aizraujoša, tāpēc (iz)aicinu arī pārējos grāmatu blogerus, grāmatu rakstītājus vai vienkārši grāmatu mīļotājus izvēlēties 5 pirmās rindas no grāmatām, ko šobrīd lasāt vai nesen izlasījāt un publicēt tās savos blogos vai soc. portālos.” Tā kā stafetes kociņš jau pašā stafetes sākumā ir nonācis pie manis, tad padalīšos ar pirmajiem teikumiem no 5 grāmatām, kuras šovasar esmu lasījis. 

“If you really want to hear about it, the first thing you’ll probably want to know is where I was born, and what my lousy childhood was like, and how my parents were occupied and all before they had me, and all that David Copperfield kind of crap, but I don’t feel like going into it, if you want to know the truth.” – J. D. Salinger, The Catcher in the Rye 

“When I was little, my dad used to tell me, “Will, you can pick your friends, and you can pick your nose, but you can’t pick your friend’s nose.” – John Green and David Levithan, Will Grayson, Will Grayson

“Emorijs Bleins no mātes bija mantojis visu, tikai ne tās dažas grūti nosakāmās īpašības, kuru dēļ viņš vispār bija ko vērts”.  – F. S. Ficdžeralds, “Šaipus paradīzes”

“Manas dzīves garākā diena sākās gausi.” – Džons Grīns, “Papīra pilsētas” 

“Later! The word, the voice, the attitude.” – André Aciman, Call Me by Your Name

Kā jau varat noprast pēc citātiem, šogad esmu pievērsies klasikai, darbiem angļu valodā, kā arī jauniešu literatūrai, jo šī gada sākumā nolēmu, ka vēlos uzlabot savas angļu valodas zināšanas, kā arī beidzot nolēmu pievērsties klasiskās literatūras iepazīšanai.

Manuprāt, grāmatas pirmais teikums ir ārkārtīgi svarīgs, jo rada pirmo iespaidu un intrigu par literāro darbu, tāpēc ne vienam vien rakstniekam tieši pirmo teikumu jaunai grāmatai uzrakstīt ir visgrūtāk.

Tālāk stafetes kociņu nododu Lāsmai un Tējtasītei.