Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums
Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums.
Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.
Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.
Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.
Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.
Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.
Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)
Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:
“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp
VĒRTĒJUMS: 8,5/10
No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.
D.G.Feltona blogs 