Karstākais vasaras fantastikas seriāls

Daferu brāļu radītā seriāla Stranger Things skatīšanās pielīdzināma Stīvena Kinga labāko hitu vērošanai. Šādus vārdus seriālam veltījis pats šausmu karalis Stīvens Kings, piebilstot, ka teiktais jāuztver kā kompliments. (Zinot, cik draņķīgas reizēm ir Kinga romānu ekranizācijas, piebilde šoreiz īsti vietā.) 

Šis Netflix seriāls pie skatītājiem nonāca šī gada 15. jūlijā, ātri izpelnoties ļoti pozitīvas atsauksmes gan no kritiķiem, gan no fantastikas seriālu cienītājiem. Seriāla darbība notiek kādā mazā ciematā, kas atrodas Indiānas štatā. 1983. gada 6. novembrī šajā ciematā mistiski pazūd 12 gadus vecais Vils (Noah Schnapp), kuru aktīvi sāk meklēt ne tikai policija, bet arī viņa māte Džoisa (Winona Ryder) un vecākais brālis Džonatans (Charlie Heaton), kā arī skolasbiedri. Dienā, kad pazūd Vils, ciematā uzrodas puiciska paskata meitene vārdā Vienpadsmit (Millie Bobby Brown), kura apveltīta ar iespaidīgām telekinēzes spējām. Pazudušā puiša tuvākie draugi Vienpadsmit ņem savā paspārnē, lai slēptu viņu no pieaugušajiem, kaut gan viņi lieliski apzinās, ka meitene no kāda bēg, un viņas uzrašanās noteikti ir saistīta ar Vila pazušanu. 

Cilvēkiem, kas dzīvojuši astoņdesmitajos, šis seriāls noteikti raisīs patīkamu nostalģiju, tomēr esmu lasījis, ka ne viss seriālā redzamais ir no astoņdesmitajiem, jo, piemēram, lukturīši esot pārāk moderni, daži spēkrati esot no deviņdesmitajiem, seriālā redzams arī automāts no deviņdesmitajiem, kā arī seriālā dzirdama dziesma, kas pie klausītajiem nonāca tikai astoņdesmito gadu beigās. Protams, tie ir tikai tādi sīkumi uz kuriem var arī pievērt acis, lai nebojātu sev skatīšanās prieku. Neskatoties uz to, ka esmu deviņdesmito gadu bērns, man jāatzīst, ka mani šī astoņdesmito gadu noskaņa acumirklī apbūra.

Foto: Kadrs no seriāla.

Cilvēki, kas veikuši aktieru atlasi, noteikti pelnījuši aplausus un konfeti salūtu, jo aktieru kolektīvs seriālā ir patiešām izcils, turklāt piefiksēju ne vienu vien aktieri, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet, pateicoties Stranger Things, noteikti viņiem turpmāk pievērsīšu pastiprinātu uzmanību. Vinona Raidere pazudušā puisēna māti atveido vienkārši izcili, parādot ciešanas un vājprāta robežu, uz kuras balansē viņas varone, kas ne mirkli nezaudē ticību tam, ka viņas dēls ir dzīvs, arī tad, kad pierādījumi liecina par pretējo. Patīkami pārsteidza arī aktieri-bērni, īpaši Vienpadsmit atveidotāja Millija Bobija Brauna un Vila drauga Maika atveidotājs Fins Volfhārds. Savā redzeslokā noteikti paturēšu Vila brāļa atveidotāju Čārliju Hītonu un viņa simpātijas Nensijas atveidotāju Natāliju Daieri.

Seriāls uzbūvēts no daudzām klišejām un tajā jūtamas atsauces uz Kinga, Spīlberga, Lūkasa un Kārpentera daiļradi, tomēr šis ir tas gadījums, kad klišejas nešķiet kaitinošas. Tieši pretēji – seriāls šķiet svaigs un ļoti baudāms. Iespējams, seriāla popularitātē vainojams nostalģijas vilnis, kas pēdējā gada laikā gāžas pār mums – atgriežas “Pokemoni”, Harija Potera sāgai nesen pievienojusies jauna grāmata, seriālam “Pilna māja” (Full House) iznācis turpinājums utt. Es par to visu noteikti nesūdzos, jo arī seriāls par astoņdesmitajiem gadiem, kas ieturēts labākajās klasiskās fantāzijas un zinātniskās fantastikas tradīcijās, ir tieši tas, ko jau sen vēlējos. (Man kā lielam Stīvena Kinga fanam Stranger Things bija īsta medus maize.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Viņi atgriezās

“Noskatīšos tikai pirmo sēriju, lai saprastu, par ko tas seriāls ir.” Ar šādiem vai līdzīgiem vārdiem gandrīz vienmēr sākas kārtējā atkarība no kāda seriāla – šoreiz manu uzmanību uz veselām astoņām sērijām piesaistīja franču seriāla Les revenants amerikāņu rimeiks The Returned. 

Sāksim ar to, ka franču seriāla Les revenants pamatā ir 2004. gada franču filma ar tādu pašu nosaukumu (angliski iztulkota kā They Came Back, bet Latvijā tā zināma ar nosaukumu “Viņi atgriezās”), kuras režisors ir Robins Kampillo. Oporto Starptautiskajā kinofestivālā šī filma tika atzīta par labāko Eiropas fantāzijas filmu, tomēr Les revenants noteikti nav labākā Kampillo filma – par to liecina gan kritiķu atsauksmes, gan filmas IMDb vērtējums (5,9/10). Tad šim darbam klāt ķērās franču režisors Fabriss Gobērs, kurš šo viduvējo fantāzijas filmu pārvērta ļoti veiksmīgā seriālā, kas pirmizrādi piedzīvoja 2012. gadā. Protams, gandrīz visi labie Eiropas seriāli ar laiku tiek pie saviem amerikāniskajiem dvīņiem un šis nav izņēmums: šogad pirmizrādi piedzīvoja Karltona Kjūza režisētais seriāls The Returned, kas jau paspējis iekarot skatītāju uzmanību.

Ja tad, kad sāku skatīties The Returned, būtu zinājis, ka eksistē franču versija, tad noteikti būtu skatījies tikai to, bet biju jau sācis skatīties Kjūza veikumu un amerikāņu versija man iepatikās tik ļoti, ka vairs nejutu nepieciešamību skatīties arī Gobēra paveikto. (Lasot franču un amerikāņu sēriju kopsavilkumus, sapratu, ka šis ir tas gadījums, kad amerikāņi, veidojot rimeiku, būtiskākās detaļas stāstā nav mainījuši, turklāt daļa The Returned aktieru ir vizuāli patiešām ļoti līdzīgi Les revenants aktieriem.)

Foto: kadrs no seriāla

Seriāla darbība norisinās kādā mazpilsētā, kurā ar dažādiem laika intervāliem atgriežas cilvēki, kas miruši pirms vairākiem gadiem. Aizgājēju tuvinieki šo cilvēku atgriešanos uztver atšķirīgi – kamēr citi priecājas, tikmēr citi domā, ka sajukuši prātā. Varētu jau šos atnācējus saukt par zombijiem, bet viņi īsti neatbilst klasiskajām zombijfilmu klišejām: viņi nekāro apēst cilvēku smadzenes vai miesu, viņi neatceras savu nāvi, kā arī vizuāli viņi izskatās tieši tāpat, kā pirms savas nāves. Rodas dažādi jautājumi: no kurienes viņi ir atgriezušies?; kāpēc viņi ir atgriezušies?; kāpēc tieši viņi?; kāds ir viņu mērķis? Turklāt ir arī kāds mazs puisēns Viktors (Dilans Kingvels), kurš jau sākotnēji šķiet aizdomīgs, jo viņš ir pazudis, bet neviens viņu nemeklē, tāpēc rodas pamatotas aizdomas, ka šīs mistērijas atslēga varētu būt tieši viņš.

Seriāls skatītājiem liek domāt par to, kā viņi reaģētu, ja pēkšņi atgrieztos kāds viņu tuvinieks, kurš miris senā vai nesenā pagātnē. Šīm pārdomām seko jautājums “vai es to vēlētos?”. Iespējams, ka visam ir iemesls, arī pāragrai nāvei, bet, iespējams, katrs ir pelnījis otro iespēju.

Foto: kadrs no seriāla

Par aktieru veikumu neko daudz nevaru pateikt, jo neviens nešķita ģeniāls, bet Rouvenas lomas atveidotāja Mērija Elizabete Vinsteda atstāja ne to labāko iespaidu (ja režisors bija vēlējies, lai Rouvena būtu izcili kaitinoša varone, tad viņš vēlamo efektu ir panācis, bet pieļauju, ka pie vainas varētu būt arī aktrises talanta trūkums). Uzmanības vērtas ir Vinšipu māsu atveidotājas: Indija Enenga, kas atveido Kamillu, un Sofija Lova, kas atveido Līnu.

Seriāla sižets ir pietiekami saistošs, kā arī intrigām un mistērijām pārbagāts, lai spētu ilgstoši noturēt skatītāju uzmanību. Ja plāno tikai pievērsties šim seriālam, tad iesaku izvēlēties franču versiju, jo, spriežot pēc tā, ko esmu redzējis, Gobēra veikums ir reālistiskāks par Kjūza darbu, turklāt franču versijā vide nav tik pārspīlēti glamūrīga un cilvēki uzpucēti pat tad, kad naktī skrien caur mežu.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Ja Kenedijs paliktu dzīvs

Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Droši vien katrs no mums kādreiz ir domājis par to, kāda būtu tagadne, ja pagātnē kāds no lielumiem tiktu izmainīts – piemēram, ja tiktu panākts, ka Hitleru uzņem Vīnes Mākslas akadēmijā. Stīvena Kinga romānā “22.11.1963” gan nekas nav minēts par Hitleru vai vispār par Eiropas vēsturi, jo romāna darbība norisinās Amerikā un tā centrālā tēma ir Džona F. Kenedija slepkavība, kas notika 1963. gada 22. novembrī. 

2009. gada 2. janvārī, kad Stīvens Kings sāka rakstīt šo romānu, arī viņš pats atgriezās pagātnē, jo alternatīvās vēstures romānu par Kenedija slepkavību viņš bija plānojis uzrakstīt jau 1972. gadā, bet, sapratis, ka materiālu vākšana romānam būs pārāk laikietilpīgs process, atlika “22.11.1963” rakstīšanu uz vēlāku laiku. Pats Šausmu Karalis atzīst, ka par šo lēmumu priecājas, jo idejas, gluži kā labs vīns, ar laiku nobrieda un kļuva tikai labākas, turklāt līdz 2009. gada 2. janvārim Kings bija paspējis izlasīt kaudzēm dažādu materiālu par Kenedija liktenīgo dienu no dažādiem skatpunktiem. Uzreiz gan gribu piebilst, ka Kenedija slepkavība aizņem mazu daļu romāna un šis ir tikai viens no tematiem, kas tiek apspēlēts šajā darbā, jo romāna galvenais varonis Džeiks Epings jeb Džordžs Ambersons, kā viņš sevi dēvē pagātnes pasaulē, devies uz pagātni, lai izpildītu arī citus uzdevumus.

Romānā stāstīts par trīsdesmit piecus gadus vecu angļu valodas skolotāju, kurš nav pārāk emocionāls (neraud bērēs, kā arī tad, kad izšķiras no mīļotās), tomēr kādā dienā viņu līdz asaru plūdiem noved kāda skolnieka sacerējums, kurā audzēknis izklāsta savu drūmo bērnību, kurā viņš bijis liecinieks tam, kā vardarbīgais tēvs nogalina viņa māti, divus brāļus un nopietni ievaino māsu, kura pēc 3 komā pavadītiem gadiem arī nomirst. Tad kāds labvēlis, ja viņu tā varētu nosaukt, piedāvā angļu valodas skolotājam Džeikam kļūt par Džordžu, lai dotos ceļojumā uz pagātni, kurā viņam jānovērš Džona F. Kenedija slepkavība. Džeiks piekrīt, tomēr ne Kenedija dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlas novērst traģēdiju sava skolnieka ģimenē. Ne velti romānā bieži tiek piesaukts Tauriņa efekts (katrs, kurš redzējis 2004. gada filmu The Butterfly Effect ar Eštonu Kačeru galvenajā lomā, zina, par ko ir runa), jo katra darbība, kas notiek pagātnē, mazākā vai lielākā mērā ietekmē nākotni. Tieši tāpēc romāna “22.11.1963” lasītājus lielākoties nodarbina jautājumi par to, kā katra Džordža darbība ietekmēs nākotni, bet jo īpaši aktuāls ir jautājums: kāda izskatītos tagadne, ja Lī Osvalds Hārvijs nebūtu nogalinājis Džonu F. Kenediju?

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Rakstot par alternatīvās vēstures literatūru, jau esmu minējis, ka ne pārāk labi pārzinu vēsturi, īpaši jau Amerikas, tāpēc gandrīz vienmēr cenšos izvairīties no romāniem, kuros vēsture ir centrālais temats, tomēr ne velti Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem – viņš pat šķietami smagas tēmas spēj pasniegt meistarīgi, bet vienlaicīgi arī pietiekami saprotami, lai katram romāna lasīšana šķistu izklaidējoša un izglītojoša vienlaicīgi.

Šis noteikti nav mans mīļākais Kinga romāns (joprojām “Zvēru kapiņi” ir mana topa augšgalā), tomēr to vērtēju kā ļoti labu un lasīšanas vērtu. Romāna beigu daļā bija daži notikumi, kas man šķita diezgan nereāli un bija kā niecīgi darvas pilieni stāstā, turklāt biju cerējis, ka romānā būs arī šausmu žanra elementi, tomēr pašas romāna beigas bija skaistas un lika pasmaidīt. Tomēr, runājot par nereālām lietām, arī caurums pa kuru nokļūt pagātnē ir kaut kas nereāls, vai ne?! Bet tas taču neliedz pasapņot (vai pamurgot) par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Protams, man vēl ir daudz sakāmā par šo darbu, tomēr tad es riskētu sabojāt lasītprieku tiem, kas vēl tikai plāno šo darbu lasīt, tāpēc turēšu mēli aiz zobiem un ar spoileriem nemētāšos.

Iesaku šo romānu izlasīt šā gada laikā, jo jau nākamgad skatītāju vērtējumam tiks nodots seriāls ar izcilo aktieri Džeimsu Franko galvenajā lomā, kurš balstīts uz šī romāna.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Taču stulbums ir viena no tām īpašībām, kas labāk redzama no laika attāluma. Otra ir zaudētas iespējas.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

Par sniegpārslu, kas rada lavīnu

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums. 

Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.

Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.

Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.

Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)

Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:

“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.

Digitālo neaizmirstulīšu lauks

Foto: grāmatas vāks

Latviešu oriģinālliteratūru nelasu pārāk lielos apjomos, bet, ja lasu, tad cenšos izvēlēties jaunos autorus, lai saprastu – ir viņu radošajām darbībām vērts turpmāk pievērst uzmanību vai tomēr ne?! Šoreiz savu uzmanību un laiku veltīju Ellenas R. Landaras debijas romāna “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” iepazīšanai.

“Suzuki Airī san, septiņpadsmit gadus veca, mācās vispārizglītojošā mācību iestādē, apguvusi mākslu,  valodu un tehnikas zināšanas, interesējas par vēsturi. Lai iegūtu praksi, vasaras sākumā iestājusies birojā “Dzīves Telpas Labiekārtošana”, kur nostrādājusi līdz aizvakardienas rītam. Lietderības koeficients 567.” – 37. lpp

Pusaudze Airī dzīvo Nironā – kādā nākotnes pilsētā, kurā valda šķietama harmonija un katrs pilsētas iedzīvotājs ir aprīkots ar bioaparātu, kas uzmana visas cilvēka ķermenī notiekošās darbības, kā arī sūta signālu mediķiem, ja kaut kas ar bioaparāta nēsātāja veselību nav kārtībā. Šķietami nevainīga ierīce, bet Nironas iedzīvotāji pat nenojauš, kādas vēl funkcijas pilda šī mazā, ērtā un šķietami nekaitīgā ierīce.

Kādu dienu meitenes prakses vadītājs liek Airī nogādāt īpašu sūtījumu uz ne to sociāli labvēlīgāko un tehniski attīstītāko Nironas daļu. Jaunā meitene uzdevumu izpilda, bet, kad atgriežas prakses vietā, atklāj, ka tur, kur agrāk slējusies viņas prakses vietas ēka, tagad atrodas gruveši un zem tiem guļ viņas priekšnieka Akusei mirstīgās atliekas. Airī nākas melot drošībniekiem par liktenīgās dienas uzdevumu, bet tikai vēlāk meitene uzzina, ka nav vienīgā, kas melojusi, jo visa viņas dzīve, sākot no agras bērnības, tikusi būvēta uz meliem.

Netipiski vairumam daiļā dzimuma rakstnieču, E. R. Landara savā romānā iekļāvusi dažādu tehnisko ierīču aprakstus, turklāt izdarījusi to patiešām labi, jo ne mirkli neradās šaubas par to, ka kaut kas no visa tekstos minētā būtu kas nereāls. Pieļauju, ka tuvākā vai tālākā nākotnē cilvēki patiešām zem ādas nēsās ko līdzīgu bioaparātiem, kas, iespējams, kontrolēs ne tikai veselības stāvokli, bet arī izvēles brīvību un uzvedību.

Iespējams, ka šim romānam esmu nedaudz par vecu, bet domāju, ka pusaudžiem šis darbs būs lieliska brīvā laika izklaide. (Grāmata “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” ir konkursa Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.) Romāna noslēgums liek domāt, ka būs vēl vismaz viena grāmata par Airī piedzīvojumiem.

Šajā grāmatā gan ir viena lieta, kas man ļoti nepatīk, un tas ir grāmatas vāks – manuprāt, ļoti bezgaumīgs un vairāk atgādina informātikas grāmatas noformējumu. Autorei ar noformējumu nav nekāda sakara, tāpēc varu tikai izteikt līdzjūtību par to, ka diezgan labam saturam ticis neizteiksmīgs un pircējus atbaidošs vāka dizains.

Noteikti vēlēšos sekot līdzi E. R. Landaras radošajām gaitām, jo ir skaidrs, ka meitenei ir gan talants, gan vieta izaugsmei.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Būt citādākam

Foto: Seriāla DVD vāciņš

Pēc tam, kad pārstāju skatīties The Walking Dead seriālu, domāju, ka ilgi vairs seriālus par zombijiem neskatīšos, jo tolaik šķita, ka zombiju tēma ir sevi izsmēlusi un apaugusi ar apnicīgām klišejām. Tomēr tad manā uzmanības lokā nonāca britu seriāls In The Flesh, kurš jau ar pirmajām divām sērijām kļuva par manu absolūto zombij-seriālu favorītu. 

Ar ko tad šis seriāls atšķiras no citiem zombij-seriāliem? Galvenokārt ar dziļumu, jo seriāla scenārija autors Dominiks Mičels zombijus parādījis citā gaismā, liekot skatītājiem domāt par to, ka katrs no šiem zombijiem ir kāda dēls, brālis, tēvs, mīļotais, brālēns utt. In The Flesh liek skatītājiem uzdot sev jautājumu: “Kā mainītos mana attieksme, ja es uzzinātu, ka kāds no maniem tuviniekiem ir citādāks?” Tieši tā – citādāks, nevis zombijs, jo šajā seriālā zombiju tēls ir izmantots tikai kā rīks, ar kuru šo citādību vizuāli izcelt.

Sākotnēji Mičels nemaz nerakstīja stāstu par zombijiem, bet gan par garīgi slimu puisi, kurš atgriežas mājās pēc tam, kad vardarbīgi uzbrucis kādam cilvēkam. Seriāla idejas autors stāstu nedaudz izmainīja, cerībā, ka zombiju tēma daudz labāk spēs piesaistīt cilvēku uzmanību, lai viņa vēstījums sasniegtu pēc iespējas lielāku auditoriju. Un Mičelam tas izdevās!

In The Flesh galvenais varonis ir Kīrans Vokers (Lūks Ņūberijs) – jauns puisis, kurš beidzis dzīvi, izdarot pašnāvību, pēc laika atgriezies kā zombijs, pēc tam izgājis rehabilitācijas kursu speciālā zombiju klīnikā, un visbeidzot arī atgriezies savās mājās, lai stātos aci pret aci ar saviem pagātnes dēmoniem. Puiša vecāki dēla atgriešanos uztver ar lielu prieku un arī ar raizēm par to, kā viņu dēla atgriešanos uztvers sabiedrība, bet Kīrana māsa Džema (Herieta Keinza) pret brāli izturas ar nicinājumu, jo uzskata, ka īstais Kīrans Vokers ir miris.  Ir cilvēki, kas mīl šos zombijus un ir cilvēki, kas tos nīst, bet visam pa vidu ir arī baznīca un kristīgie fanātiķi, kas šajā seriālā atainoti kā diezgan tumsonīgi indivīdi.

Foto: kadrs no seriāla

Seriālā ir daudz intrigu, bet, manuprāt, pati pirmā un lielākā intriga ir tā, kāpēc Kīrans izdarīja pašnāvību?

In The Flesh skatītājiem liek daudz domāt un ir pat grūti uzskaitīt visas tās tēmas, kuras šajā seriālā ir iekļautas, tieši tāpēc man šis britu veikums tik ļoti patīk. Seriāla veidotāji ir izpildījuši galveno uzdevumu – viņi ar savu darbu likuši skatītājiem domāt par aktuālām un svarīgām tēmām, kuras sabiedrībai bieži vien patīk ignorēt vai nosodīt, iepriekš tajās pat neiedziļinoties.

Foto: Kadrs no seriāla

Skatoties seriālus vai filmas par zombijiem, vairums skatītāju gaida vardarbīgas ainas, daudz asiņu, varoņus, kas bezbailīgi un ātri nogalina zombijus, kā arī pašus zombijus, kas ir sekli bezsmadzeņu radījumi, kuri ir ļauni un nav pelnīju nekādu žēlsirdību. Tieši tāpēc In The Flesh ir uzskatāms par svaigu dvesmu zombij-filmu un zombij-seriālu lauciņā, jo šajā seriālā lielākā ļaunuma titulu saņem nevis zombiji, bet gan cilvēku seklā domāšana un nevēlēšanās izprast citus.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Vēl viena antiutopiska nākotnes vīzija

Foto: Veronikas Rotas romāna “Citādie” grāmatas vāks

Antiutopiskas nākotnes vīzijas sasniedz grāmatnīcu plauktus diezgan regulāri, ļaujot lasītājiem uz kādu laiku pazust iztēles radītā pasaulē, kas nākotni mālē diezgan drūmās krāsās. Patrika Nesa “Haosa spēļu” triloģijai, Lorenas Oliveras “Delīrija” sērijas grāmatām, Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” triloģijai un Džastina Kronina “Pārejas” sērijas grāmatām klāt piepulcējusies vēl viena versija par antiutopisko nākotni – “Citādie”, kuras autore ir divdesmit piecus gadus vecā amerikāniete Veronika Rota. 

Grāmatas darbība norisinās nākotnes Čikāgas sabiedrībā, kurā cilvēki sadalīti piecās lielās kopienās – Taisnprāšos, kas ir godīgi, Nesavtīgajos, kas ir dāsni un pašaizliedzīgi, Drošsiržos, kas ir drosmīgi un pārgalvīgi, Sirsnīgajos, kas ir miermīlīgi un Mācītajos, kas ir izglītoti un attapīgi. Sasniedzot sešpadsmit gadu vecumu, pusaudži var izvēlēties, kurai kopienai viņi vēlas piederēt. Šāda izvēle jāizdara arī romāna galvenajai varonei Beatrisei, kuras ģimene pieder Nesavtīgo kopienai. Protams, Nesavtīgie ir pārliecināti, ka Beatrise izvēlēsies palikt savu vecāku pārstāvētajā kopienā, bet lēmums ir atkarīgs tikai un vienīgi no pusaugu meitenes, kura ātri vien saprot, ka īsti nav piederīga nevienai kopienai, jo ir Citādā. Izvēles ceremonijā viņa izdara izvēli, kas pārsteidz gan viņas vecākus, gan viņu pašu.

Ne velti šis Veronikas Rotas romāns tiek salīdzināts ar Sūzenas Kolinsas “Bada spēļu” triloģiju, jo līdzību starp šiem darbiem ir diezgan daudz – sākot ar sabiedrību, kas sašķelta vairākās daļās un beidzot ar pusaugu meiteni, uz kuras pleciem uzkrauta bezmaz vai visas pasaules glābšana. Ja “Bada spēlēs” sabiedrības sadalīšana reģionos vēl šķita diezgan pamatota un ticama, tad Rotas radītās pasaules sadalīšana kopienās absolūti nepārliecināja. Nu kā kādam prātā var ienākt doma, ka sadalot sabiedrību kopienās, kurām uzspiesti konkrēti uzvedības un rīcības pamatprincipi, var panākt mieru pasaulē?! Protams, autore norāda uz lielajiem trūkumiem šajā sistēmā, bet nesniedz ticamu paskaidrojumu tam, kā nākotnes Čikāga līdz šādam neloģiskam vājprātam nonākusi.

Jāatzīst, ka grāmata ir patiešām aizraujoša un to iespējams izlasīt vienas nakts laikā, bet jāignorē diezgan daudz lietas, lai to varētu pilnvērtīgi izbaudīt. Gandrīz neviena pusaudžiem domātā grāmata nespēj iztikt bez mīlas stāsta, bet reizēm labāk ir tad, ja mīlas stāsta nav vispār – un “Citādie” ir tas gadījums, kad romantiskais pavediens stāstu nedaudz pabojā. Ja grāmatas sākumā un vidusdaļā galvenā romāna varone šķiet vēl ciešama, tad beigu daļā viņa kļūst par klišejisku, neloģiski domājošu un kaitinošu skuķi. Mīlas stāstam romānā nenoticēju un Beatrises emocijas un rīcība romāna beigu daļā šķita tik neloģiska, ka viņa sasniedza līmeni “Bella Svona” (Stefanijas Meires “Krēslas” sērijas galvenā varone).

Foto: Veronikas Rotas romāna “Dumpinieki” grāmatas vāks

Pusaudžiem, īpaši meitenēm, šis romāns noteikti patiks, bet nespēju Veroniku Rotu uztvert kā nopietnu rakstnieci, bet “Citādos” kā jēgpilnu lasāmvielu. Jā, jā, romānā stāstīts par sevis izzināšanu, izvēlēm, kas nosaka nākotni, draudzību, mīlestību un citām labām lietām, bet man kaut kā šajā stāstā pietrūka īstuma un ticamības.

Veronika Rota ir vēl ļoti jauna, tāpēc esmu drošs par to, ka savu labāko darbu viņa vēl tikai uzrakstīs, jo pieredze nāk ar gadiem un rakstnieki no savām kļūdām mācās, lai katru nākamo darbu varētu radīt labāku par iepriekšējo. Pagaidām gan nezinu, vai lasīšu drīzumā gaidāmo Veronikas Rotas romāna “Dumpinieki” tulkojumu latviešu valodā, kas ir “Citādo” turpinājums, bet viens ir skaidrs – Rotas rakstīto ir viegli lasīt un tikpat viegli to visu ir arī aizmirst.

Atsauksmes noslēgumā citēšu grāmatas autori:

“Izskaužot kādu ļaunumu, vietā stājas cits.” – 345lpp.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Papildinājums Latvijas fantāzijas autoru zvaigznājā

Romāns “Koncertflīģelis” ir jaunā latviešu autora Ingus Macata debija literatūrā, kurā tiek apspēlēta tēma: “Un kā būtu, ja pastāvētu paralēlā pasaule, kurā varētu iekļūt ar mūzikas palīdzību?” 

“Koncertflīģelis” ir stāsts par jaunu un talantīgu pianistu Čelestīno Gregori, kuru piemeklējusi slimība, kas draud padarīt viņu aklu vai pat ievest nāvē. Šis puisis, izmantojot flīģeļa radītās skaņas, spējīgs nonākt Kadencē – pasaulē, kurā valda mūzika. Romānā savītas divas pasaules – reālā un fantāzijas – pirmajā tiek risinātas ģimenes savstarpējās attiecības un notiek cīņa par dzīvību, bet otrajā – cīņa pret ļauno Mallu, kurš grib iznīcināt Kadenci, lai nokļūtu reālajā pasaulē.

Reālās pasaules notikumi grāmatā atainoti ticami, diezgan dabiski un jāatzīst, ka arī saistoši, bet pavisam kas cits ir ar fantāzijas pasauli, kura šķiet samocīta, samākslota un nespēj izraisīt nekādas īpašās emocijas, jo ir stipri divdimensionāla un brīžiem pat pārņem sajūta, ka tā ir lieka šajā romānā. Kadences radīšana nostrādāta diezgan pavirši – vai nu autoram bijis iedvesmas deficīts, vai vienkārši bijis slinkums to visu rūpīgi izplānot un pietiekami saistoši uzrakstīt. Atsevišķs stāsts ir biežā Dieva vārda piesaukšana šajā romānā. Ja sākumā tas nešķiet tik uzkrītoši, tad, tiekot grāmatai pusē, tas sāk kļūt patiešām apnicīgi, jo rodas sajūta, ka autors par katru cenu grib lasītāju pārliecināt par to, cik Dievs ir lielisks. (Man nekas nav pret kristiešiem, jo pats tāds esmu, bet šī viedokļa uzspiešana vienkārši ir pārāk uzkrītoša un uzbāzīga.) 

Ingus Macats ir viens no jauno rakstnieku foruma “Karneola” autoriem – šajā forumā savu talantu izkopušas arī jau zināmas personības – Ellena R. Landara un daudzu fantāzijas romānu autore Laura Dreiže. “Karneola” sevī pulcē jauno fantāzijas un fantastikas rakstnieku paaudzi, jo pagaidām visi publicētie karneoliešu darbi sarakstīti tieši šajos žanros. Ja runājam konkrēti par Ingus Macatu, tad jāatzīst, ka “Karneolas” meitenes ir ar pieredzi bagātākas un arī raksta meistarīgāk, bet par to jaunajam puisim nevajadzētu pārāk satraukties, jo esmu pārliecināts, ka viņš pilnveidosies, daudz rakstīs un centīsies sasniegt jaunas virsotnes. Tomēr mani nepamet sajūta, ka fantāzija un fantastika nav tas lauciņš, kurā jaunajam rakstniekam vajadzētu izpaust savu talantu, tāpēc gribu ieteikt viņam, lai nākamo darbu veido, neizmantojot fantasy elementus, jo bez tiem “Koncertflīģelis” nešķiet zemē metams. Manuprāt, Ingus ir talantīgs, tikai nav izvēlējies sev piemērotāko literatūras žanru, kurā izpaust savas dotības.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10 

Dzīve zem kupola

Foto: No seriāla “Under The Dome” publicitātes materiāliem.

Nemelošu, ja teikšu, ka Stīvena Kinga, Braiena K. Vogana un Stīvena Spīlberga veidotais seriāls „Under The Dome” ir viens no šī gada gaidītākajiem seriāliem, kurš jau tagad iekarojis plašu skatītāju uzmanību visā pasaulē. Jāpiebilst arī tas, ka gandrīz katrs seriāla skatītājs jau paspējis pazoboties par to, ka idejiski tas ļoti līdzinās „Simpsonu” filmai. 

2007. gadā pirmizrādi piedzīvoja „Simpsonu” filma, 2009. gadā grāmatnīcu plauktos nonāca Stīvena Kinga romāns „Under The Dome”, bet 2013. gada 23. jūnijā pirmizrādi piedzīvoja  seriāls „Under The Dome”, kurš balstīts uz Kinga romānā aprakstītajiem notikumiem. Hronoloģija pierāda, ka Kings faktiski būtu varējis romāna ideju „aizņemties” no Meta Greininga („Simpsonu” radītāja). Varbūt Šausmu Karalis patiešām iedvesmojās no dzeltenās amerikāņu ģimenītes un nolēma radīt savu stāstu par pilsētas dzīvi zem kupola, bet esmu drošs, ka Kingam jau sen apnicis tas, ka viņa fantastikas/šausmu/mistērijas garadarbs tiek salīdzināts ar „Simpsonu” filmu.

Foto: Kadrs no “Simpsonu” filmas.

Seriālā stāstīts par kādu pilsētu, kas kādu dienu tiek palikta zem kupola, gluži kā Ziemassvētku sniega bumba, kurā ieslodzīti veseli ciemati un pilsētas kopā ar visiem to iedzīvotājiem. Pilsētas iedzīvotāji ir dažādi – lezbiešu pāris, sliktais puisis Bārbijs (Mike Vogel), kurš patiesībā ir lāga vīrs, neatlaidīgā un talantīgā žurnāliste Džūlija (Rachelle Lafevre), psihopāts Juniors (Alexander Koch), jaukā policiste Linda (Natalie Martinez), mazais ģēnijs Džo (Colin Ford) un daudzi citi. Varoņu daudzums seriālā ir iespaidīgs, tāpēc seriāla pirmās pāris sērijas rada nelielu jucekli galvā, jo nav īstas skaidrības, kurš ir svarīgs varonis, bet kurš kalpo tikai kā fona dekorācija. Turklāt gandrīz katram varonim ir kāds skelets, kas paslēpts skapī vai aprakts mežā (kā tas ir Bārbija gadījumā) – tas arī uztur intrigu, kaut gan galvenā „Under The Dome” intriga paliek nemainīga – no kurienes uzradies mistiskais kupols?

Foto: Stīvena Kinga romāna “Under The Dome” vāks.

Ir aktieri, kuru veikums seriālā ir slavējams (piemēram, tā tas ir Reičelas Lafevre gadījumā), bet lielākoties „Under The Dome” varoņi šķiet garlaicīgi un nepārliecinoši, brīžiem pat kaitinoši (īpaši jau Brita Robertsone). Bieži seriāla notikumi rada „nu un?!” sajūtu, jo „Under The Dome” stāsts nešķiet pārliecinošs un kaut kas pārāk oriģināls, jo būtībā gandrīz viss griežas ap mazpilsētas intrigām, kuras apspēlētas jau daudzās filmās, grāmatās un seriālos. Var jau teikt, ka mistērijas piešprice sniedz seriālam svaigumu, bet lielākā „Under The Dome” mistērija ir tā, kā māja var uzliesmot kā ar benzīnu aplieta, bet vēlāk turpināt mierīgi degt, nesadedzinot cilvēku, kurš tajā ieslodzīts krietnu laika posmu?! Saprotu, ka šis ir fantastikas seriāls, bet daudzas ainas tajā vienkārši nozog skatītājam ticamības momentu.

Esmu drošs, ka „Under The Dome” nenokļūs manu 2013. gada mīļāko seriālu sarakstā, bet arī draņķīgs tas nav, tāpēc  turpināšu sekot turpmākajiem seriāla pavērsieniem un cerēšu, ka ar laiku tas kļūs tikai labāks. Tomēr nebrīnīšos, ja seriāls nepiedzīvos 2. sezonu.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Tūkstoš un vienas pasakas mirdzums

Grāmatas “Rekless. Spoguļpasaule” autore ir viena no zināmākajām vācu autorēm – Kornēlija Funke, kuras kontā ir vairāk nekā pussimts literāro darbu, kas tulkoti vairāk nekā četrdesmit valodās. Jauniešiem un bērniem domātais romāns “Rekless. Spoguļpasaule” ir īsts pasaku mikslis, kas veido žilbinošu un ļoti krāšņu pasaku kaleidoskopu.

Grāmatā stāstīts par Jākobu, kurš, bēgot no realitātes, apmeties dzīvot Spoguļpasaulē – vietā, kur dzīvo dažādi brāļu Grimmu pasaku tēli. Tomēr šajā pasaulē iezogas arī realitāte Jākoba brāļa Vila veidolā. Vilu piemeklē fejas lāsts, kas liek viņa ādai pārvērsties nefrītā, tāpēc Jākobam jāatrod kāds līdzeklis, kas spētu brāli glābt no šī šausminošā lāsta sekām. Protams, Jākobam ir arī uzticami ceļabiedri – Vila draudzene Klāra un noslēpumainā Lapsa. 

“Rekless. Spoguļpasaule” ir ļoti krāšņs un bagātīgi ilustrēts romāns, tomēr mani viss šis varoņu daudzums un neskaitāmie sižeta pavērsieni pamatīgi nogurdināja, varētu pat teikt, ka garlaikoja. Neizjutu nekādu kontaktu ar nevienu no grāmatas varoņiem, tāpēc arī zaudēju interesi par to, kas ar Spoguļpasaules varoņiem notiks nākamajās lappusēs.

Ideju bagātība Funkes romānā ir milzīga un nešaubos, ka no “Rekless. Spoguļpasaule” materiāla varētu izveidot vismaz duci patiešām LABU romānu. Tas, protams, ir slikti, jo mazāk tomēr ir vairāk un pārbāztība par neko labu neliecina. Šis Funkes romāns man šķiet ļoti paviršs, jo tajā gandrīz viss tiek apskatīts garām skrienot, tādējādi liekot lasītājam koncentrēties reizē uz visu un neko.

Secinājums man ir tikai viens – labāk lasīt Grimmu pasakas, nevis šo Funkes pasaku mistrojumu! Vienīgi varu izteikt autorei komplimentus par ilustrācijām, jo tās ir patiešām skaistas.

VĒRTĒJUMS: 4/10