Sākšu ar to, ka man ir zināmas bailes no pasaules mēroga bestselleriem, jo visbiežāk sanāk tajos vilties – turklāt tā smagi un pamatīgi. Tomēr Džastina Kronina „Pāreja” ir pārāk vilinošs romāns, lai to tā vienkārši atstātu nelasītu, tāpēc nolēmu riskēt.
Ja esi skatījies tādas filmas kā „Nezūdošais ļaunums”, „Tumsas pasaule” vai arī seriālu The Walking Dead, tad „Pārejas” sižets tev nešķitīs nekas svešs. Bolīvijas džungļos tiek atrasts vīruss, kas tiek likts lietā, lai radītu supercilvēkus, bet eksperiments, protams, piedzīvo izgāšanos, kā rezultātā tiek piedzīvota sava veida apokalipse. Esošā pasaule piedzīvo pamatīgas izmaiņas, bet nevarētu teikt, ka eksperiments bijis absolūti neveiksmīgs…
Romāna pirmās 246 lappuses lasīju ar patiešām lielu aizrautību un viss šķita gandrīz ideāli – tēli piesaistīja un notikumi ieinteresēja, bet tad sākās grāmatas otrā nodaļa, kas manu interesi vienkārši atsaldēja. Apmēram līdz 600. lappusei „Pāreju” lasīju ar samērā mazu interesi, jo grāmatas tēlu bija pārāk daudz, notikumi diezgan juceklīgi un dažas situācijas šķita pārāk neloģiskas. Apmēram pie 500. lappuses domāju, ka tālāk vairs nelasīšu, tomēr priecājos, ka atradu apņēmību, lai romānu pabeigtu lasīt, jo pēdējās 250 lappuses manu uzmanību piesaistīja par visiem simts procentiem. Pozitīvi tas, ka grāmatas beigās jau ir izkristalizējušies centrālie romāna varoņi.
„Pārejas” vampīri vairāk līdzinās zombijiem, bet, labi jau labi – nezinu, kāds izskatās īsts vampīrs un, kāds ir īsts zombijs, tāpēc nebūšu labākais eksperts šajā jautājumā. Spēka ziņā „Pārejas” vampīri līdzinās „Tumsas pasaules” vampīriem un tajos nav ne miņas no The Walking Dead zombiju lēnīguma, bet taisnība ir arī tiem, kas „Pāreju” salīdzina ar „Nezūdošo ļaunumu” – jo ir saskatāma diezgan liela līdzība. „Pārejas” sižets patiešām nav nekas jauns un sensacionāls, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Kronina darbs ir slikts. Latviešu valodā jau sen biju gaidījis kaut ko tādu, kā „Pāreja” un domāju, ka neesmu vienīgais, kas bija izslāpis pēc apokaliptiska romāna. Un „Pāreja” latviski tika izdota neilgi pirms kārtējā pasaules gala, kurš tā arī nenotika – izdevējiem ar taimingu arī viss ir vislabākajā kārtībā.
Patika tas, ka grāmata ir neparedzama, tas nekas, ka brīžiem šī neparedzamība bija diezgan banāla un balansēja uz muļķības robežas. Autors prot pārsteigt savus lasītājus – tas ir pats svarīgākais. Lai arī grāmata tiek uzskatīta par tipisku vīriešu lasāmvielu, tomēr šim darbam ir pat ļoti liels lasītāju – sieviešu fanu pulks.
Ir grūti par šo grāmatu pastāstīt tā, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kuri „Pāreju” vēl nav lasījuši, tāpēc nemaz necentīšos rakstīt spoilerus. Vienkārši varu pateikt to, ka ar lielu nepacietību gaidu „Pārejas” turpinājumu, jo ir daudzi jautājumi, kuriem ceru rast atbildes.
Gribu izcelt arī kādu īpašu citātu no grāmatas:
„…galvenais nav meklēt jēgu. Ne visam to atradīsi.”
VĒRTĒJUMS: 8/10
D.G.Feltona blogs 