Grāmata “Nezūdošā ļaunuma” un “Tumsas pasaules” faniem

Sākšu ar to, ka man ir zināmas bailes no pasaules mēroga bestselleriem, jo visbiežāk sanāk tajos vilties – turklāt tā smagi un pamatīgi. Tomēr Džastina Kronina „Pāreja” ir pārāk vilinošs romāns, lai to tā vienkārši atstātu nelasītu, tāpēc nolēmu riskēt. 

Ja esi skatījies tādas filmas kā „Nezūdošais ļaunums”, „Tumsas pasaule” vai arī seriālu The Walking Dead, tad „Pārejas” sižets tev nešķitīs nekas svešs. Bolīvijas džungļos tiek atrasts vīruss, kas tiek likts lietā, lai radītu supercilvēkus, bet eksperiments, protams, piedzīvo izgāšanos, kā rezultātā tiek piedzīvota sava veida apokalipse. Esošā pasaule piedzīvo pamatīgas izmaiņas, bet nevarētu teikt, ka eksperiments bijis absolūti neveiksmīgs…

Romāna pirmās 246 lappuses lasīju ar patiešām lielu aizrautību un viss šķita gandrīz ideāli – tēli piesaistīja un notikumi ieinteresēja, bet tad sākās grāmatas otrā nodaļa, kas manu interesi vienkārši atsaldēja. Apmēram līdz 600. lappusei „Pāreju” lasīju ar samērā mazu interesi, jo grāmatas tēlu bija pārāk daudz, notikumi diezgan juceklīgi un dažas situācijas šķita pārāk neloģiskas. Apmēram pie 500. lappuses domāju, ka tālāk vairs nelasīšu, tomēr priecājos, ka atradu apņēmību, lai romānu pabeigtu lasīt, jo pēdējās 250 lappuses manu uzmanību piesaistīja par visiem simts procentiem. Pozitīvi tas, ka grāmatas beigās jau ir izkristalizējušies centrālie romāna varoņi.

„Pārejas” vampīri vairāk līdzinās zombijiem, bet, labi jau labi  – nezinu, kāds izskatās īsts vampīrs un, kāds ir īsts zombijs, tāpēc nebūšu labākais eksperts šajā jautājumā. Spēka ziņā „Pārejas” vampīri līdzinās „Tumsas pasaules” vampīriem un tajos nav ne miņas no The Walking Dead zombiju lēnīguma, bet taisnība ir arī tiem, kas „Pāreju” salīdzina ar „Nezūdošo ļaunumu” – jo ir saskatāma diezgan liela līdzība. „Pārejas” sižets patiešām nav nekas jauns un sensacionāls, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Kronina darbs ir slikts. Latviešu valodā jau sen biju gaidījis kaut ko tādu, kā „Pāreja” un domāju, ka neesmu vienīgais, kas bija izslāpis pēc apokaliptiska romāna. Un „Pāreja” latviski tika izdota neilgi pirms kārtējā pasaules gala, kurš tā arī nenotika – izdevējiem ar taimingu arī viss ir vislabākajā kārtībā.

Patika tas, ka grāmata ir neparedzama, tas nekas, ka brīžiem šī neparedzamība bija diezgan banāla un balansēja uz muļķības robežas. Autors prot pārsteigt savus lasītājus – tas ir pats svarīgākais. Lai arī grāmata tiek uzskatīta par tipisku vīriešu lasāmvielu, tomēr šim darbam ir pat ļoti liels lasītāju – sieviešu fanu pulks.

Ir grūti par šo grāmatu pastāstīt tā, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kuri „Pāreju” vēl nav lasījuši, tāpēc nemaz necentīšos rakstīt spoilerus. Vienkārši varu pateikt to, ka ar lielu nepacietību gaidu „Pārejas” turpinājumu, jo ir daudzi jautājumi, kuriem ceru rast atbildes.

Gribu izcelt arī kādu īpašu citātu no grāmatas:

„…galvenais nav meklēt jēgu. Ne visam to atradīsi.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10

Līga Sproģe par episko Džastina Kronina romānu “Pāreja”

Ir lieliskas grāmatas. Ir grūtas grāmatas. Ir pārsteidzošas grāmatas. Ir grāmatas, kuras, košļājot nagus, gaida mēnešiem. Ir sasodīti labas grāmatas, kas izlasās pārāk ātri. Un tad ir „Pāreja”, kas apvieno visas šīs kategorijas, vienlaikus transformējot katru vispārākajā pakāpē. 

Episki stāsti par šo romānu sākās ilgi pirms tā nonākšanas plauktos. Teiksmas vijās blogeru starpā – „tuvojas kāds gabals par īstiem vampīriem” un „mēs dabūsim iekosties ticamā trillerī par postapokalipsi!!” Tikai grāmatmīļi sapratīs, kas tā ir par nastu, kad uzzini par lielisku darbu pirms laika.

Kamēr trenēju sevi nemeklēt kādu papildus informāciju, beidzot pienāca rudens un atbildes uz dažiem galvenajiem jautājumiem: teiksmainais gabals ir Džastina Kronina „Pāreja”. Jo vairāk uzzini, jo grūtāk savaldīt prognozes un pieņēmumus, kas beigās var likt sāpīgi atsēsties, bet šoreiz iekšējā balstiņa pārliecinoši brēkāja, lai beidzot dabūju to sasodīto grāmatu un paklusēju. Pat ja prognozes neīstenosies, tā būs satriecoša savā veidā.

Kas mani jau no sākta gala piesaistīja – šis nav tikai gabals par zombiju apokalipsi, kas apraujas brīdī, kad viss tikai sākas. Nav nekā kaitinošāka par daudzu piekopto metodi, kad filmas par izbēgušu vīrusu vai citu kataklizmu noslēdzas ar nosacīti laimīgajām beigām – noteikta cilvēku grupa ir izdzīvojusi šausminošajos notikumos un nu dodas saulrietā pretī… kam? Manās acīs, tik dramatiski citādā vidē, liela daļa no viņiem vienalga mirtu tuvākajā laika posmā. Vai tiešām neviens neuzņemsies attēlot laiku tiešipēcpasaules gala, kad jātiek galā ar tik daudziem izaicinājumiem?

Protams, ka pieņēmumus varēju pārsviest pār plecu – tieši ar to „Pāreja” ir tik laba.

Kronins sāk būvēt kārtīgi un no pamatiem. Kā un kāpēc pasaule nonāca pie šīs totālās katastrofas? Viss kā vienmēr sākas ar labiem nodomiem, un mēs zinām uz kurieni tie bruģē ceļu. Bolīvijas džungļos mīt kāds noslēpums, ko cilvēks savās ambīcijās mēģina atšķetināt un pavērst sev par labu – iespējams, ka pastāv kāds vīruss, kas organismam nodrošina apbrīnojamu reģenerāciju, spēku un praktiski nemirstību. Zinātnieku kopa uzsāk eksperimentus, kas nenoris kā iecerēts… Kaut gan ir iesaistīti militāristi,kas arī vēlas gūt savu labumu,  neviens nespēj apstādināt pulksteņa nostāšanos uz divpadsmitiem. Vīrusa skartie eksperimenta objekti, kas nu nav nekas vairāk kā asinskāri monstri, izkļūst brīvībā, pāršķirot svaigu lapu pasaules vēsturē, kas par to vēl neko nenojauš.

Tā izskatās stāsta pamats, bet tā attēlojums apbrīnojami ievelk sevī. Autors veikli pārslēdzas starp dažādiem tēliem, notikumiem un laikiem, attēlojot perfektu trīsdimensionālu pasauli un ne mirkli neļaujot atslābt vai pārstāt centienus izkalkulēt, kas pie kā noved. Kronins sižeta līniju žonglēšanas ziņā ir tikpat izveicīgs kā vīrusainie kokos.

Pārejas pirmais posms ir veikts, nu lasītājs ir otrā pusē. ASV ir spiesta sastapties ar realitāti un atzīt, ka situācija ir nopietna un kļūst dramatiskāka ar katru nakti. Tieši tumsa ir laiks, kad vīrusainie pamet savas slēptuves, lai dotos baroties un pavairot savu veidu.  Sabiedrība ir neziņā kā rīkoties un kam ticēt, internetā klīst materiāli ar šausminošiem pierādījumiem. Beidzot tiek izziņota karantīna un ar brutāliem līdzekļiem iesaistās armija, taču neviens nezin, cik lieli ir infekcijas patiesie apmēri. ASV? Ziemeļamerika? Visa pasaule? Nav pat laika par to prātot, lielākā nozīme ir izdzīvot cauri naktij. Atkal un atkal. Štati ir iekārtojuši koloniju patvertnes izdzīvojušajiem un sagatavojušies, cik vien tādā situācijā iespējams. Tad iestājas nakts.

Šajā brīdī drusku nopūtos, jo laiks atkal pārslēdzas tālāk, šoreiz par nepilnu gadsimtu. Mana kāre pēc tieša post-apo saņem pigu, kas uzreiz pārvēršas aicinošā mājienā ar pirkstu, jo nekas nebūt nav beidzies. Atkal jaunas personības, kas neglābjami saistītas ar iepriekšējām, jauna vide, kas jāapgūst un jauns pasaules modelis, kas jāaptver. Ja lasa vienā paņēmienā, tas notiek pēc aptuveni septiņām stundām un prasa kārtējo kafiju.

Šajā punktā, IV apakšsadaļā, jau ir tik ļoti pazudusi reālā pasaule, ka ārpus grāmatas neko nav iespējams uztvert ar pilnu apziņu, tikai autopilotu. Tā nu iegadījās, ka tieši šo brīdi liktenis bija izvēlējis, lai liktu VIASAT man piezvanīt un apvaicāties par pakalpojumiem, ko lietoju un kādus vēl vēlētos. Pēc dažiem apmulsuma mirkļiem spēju daudzmaz saprast, ko no manis grib, un ātri beigt sarunu, pirms pilnā nopietnībā un nesaprašanā pajautāju, kādus pakalpojumus viņi var piedāvāt, ja Elektroniņš tikko teica, ka ģeneratori drīz apstāsies pavisam.

Ar entuziasmu atgriežoties pasaulē, kurā nekas nav kā Laikā Pirms, saprotu, ka esmu nepareizi novērtējusi teksta blīvumu un prātošanas intensitātes nepieciešamību, un grāmata prasīs vairāk nekā 20 stundas. Tas izraisa tikai sajūsmas brēcienu un skriešanu pēc vēl vienas kafijas.

Ir pagājušas deviņdesmit divas vasaras kopš vīrusainie glūn no tumsas. Deviņdesmit divas vasaras nebeidzamas cīņas par savām tiesībām dzīvot zem šīs saules noslēgtā kolonijā, ko iekļauj prožektori. Stāsti par Laiku Pirms šķiet kā izdomājums, jo ir paaudzes, kas nepazīst citādāku ikdienu kā Pirmo koloniju un vīrusaiņus. Šķietamā drošības saliņa gan nav tik noturīga kā domāts, laiks iet uz beigām un problēmas tuvojas no visām pusēm. Grupa jauniešu dodas šķietami neiespējami tālā ceļojumā, kopā ar atslēgu, kas, iespējams, atslēgs visnegaidītākās durvis.

Stāstījuma veids, kas reizēm iekļauj dienasgrāmatas un atsauces uz mūsu sabiedrībai pazīstamām lietām, to visu perfektā balansā padara asi reālistisku un vietām humoristisku. Kā neizsīkstošs dzinulis visam pāri stāv solījums, ka kaut kāds atrisinājums pandēmijai tomēr būs, jo par šo laikmetu jau daudz tālākā nākotnē notiks „Trešā vispasaules konference par karantīnas periodu Ziemeļamerikā”.

Neviens atstāstījums nebūs cienīgs tai episkajai paralēlajai pasaulei, ko ir radījis Kronins. Saistībā ar šo grāmatu viss noris lielos mērogos–recenzijas vairāk kā tūkstoš vārdos, kas mēģina to pateikt, pats romāna apjoms, stundas to lasot un sajūtas pēc izlasīšanas. Vēl nav radīts tāds apzīmējums, kas varētu raksturot 22 stundas pie grāmatas, kad enerģijas ģeneratori strauji nolietojas un zini – pienāks brīdis, kad apziņas gaismas izdzisīs, bet spēj vien ar oranžām acīm murmināt: „Vēl tikai divas plaukstas no saules gājuma, vēl tikai nedaudz… ” Bet, pareizi – ir gan radīts. To sauc par Pāreju.

Pirmais ceļojums pa otro pusi pārejai beidzas kā jauka izjāde ar zirgiem. Apkārtne ir brīnišķīga, nākotnei ir cerības, tevi apņem siltums, bet tad. Kad uzmanība ieaijājas šķietamā drošībā, ir viegli piedzīvot kritienu, kas nesagatavoti aizrauj elpu un atstāj nesaprašanā, kā un kāpēc tas notika.

Nu ir laiks aptvert to visu un sagatavoties nākamajām daļām – kā lielākā daļa FF grāmatu, arī „Pāreja” ir triloģija. Pēc pieejamās informācijas, otrā daļa sola plašāku ieskatu manis kārotājā vīrusa sākuma izplatības laikā un notikumus no kāda tēla skatupunkta, kas bija tikai īsi pieminēts, bet uzreiz piesaistīja interesi. Ja pirmā daļa dažos gadījumos nenostrādā līdz galam, tad pēc turpinājuma izlasīšanas viss mainās – notikumiem ir padziļinājums, varoņiem ir sava bagāža un notikumi uz ko atsaukties – pēdējie faktori, kas nosver iznākumu par labu, lai iekļautu darbu savā periodiski-pārlasīt grupiņā. Tikai bail iedomāties, cik nogurdinoši būs Kronina maratoni, ja jau tikai vienu grāmatu var izmantot par pilnvērtīgu hanteli,  pašaizsardzības līdzekli pret laupītājiem vai būvmateriāla bloku.

Tiem, kas kāro pēc baisi reālistiska vizuāla atbalsta ir vērts apskatīt www.findsubjectzero.com/evidence, iepriekš pārliecinoties, ka gaismas ir ieslēgtas un baldirjāņi tuvumā.

Jāteic, „Pārejas” panākuma atslēga arī ir tik vienkārša – reālisms. Ikviens brīdis tajā ir absolūti iespējams.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

“Tumsas pasaule 4”

“Tumsas pasaules 4” nonākšanu uz kinoteātru ekrāniem gaidīja daudzi, īpaši jau tāpēc, ka šī ir pirmā no sērijas filmām, kas uzņemta 3D formātā. Atzīšos, ka esmu liels pirmo divu filmu fans, trešā daļa gan mani atstāja vienaldzīgu, bet kā tad ir ar ceturto filmu “Underworld” sērijā?!

Cilvēki atklājuši, ka eksistē Vilkaču un Vampīru klani, nolemj šīs sugas no pasaules populācijas iznīdēt. Notiek cīņa starp cilvēkiem, vilkačiem un vampīriem. Vampīru cīnītāja Selena nonākusi gūstā un dienā, kad viņa aizbēg, sarīko arī pamatīgu grautiņu.

Turklāt, Selenas meitu Īvu nolaupa.

Lai gan esmu “Tumsas pasaules” fans, tomēr šī filma mani nepārliecināja un īsti nepiesaistīja. Nepilnu pusotru stundu garā filma ātri vien sāka apnikt. Daudz asiņu, cīņas ainu un darbības, tikai kaut kā tas viss atstāja mani diezgan vienaldzīgu. Saturiski lēta filma.

Ja pirmo un otro filmas daļu skatījos ar patiesu prieku un aizrautību, tad droši varu teikt, ka trešā un ceturtā filma jau ir īsta lejupslīde. Turklāt, ceturtās filmas noslēgums liek domāt, ka būs vēl kāds turpinājums. Atliek vien jautāt: kāpēc ar bezjēdzīgu turpinājumu ražošanu sabojā labo iespaidu par “Tumsas pasaules” filmām? Keita Bekinseila tēlo lieliski, kā jau vienmēr. Visu cieņu aktrisei, kura, arī esot tuvu pusmūža vecumam, spēj izskatīties un tēlot vienkārši satriecoši labi. Tomēr viens cilvēks nevar izglābt visu filmu, lai arī kāds brīnums notiktu. Protams, bija iespaidīgs, milzīgs vilkacis, asiņaini skati, grandiozas pakaļdzīšanās, cīņas, bet visa tā “Tumsas pasaules” pirmatnējā aura bija zudusi, līdzi paraujot arī valdzinošo mītiskumu.

Filmu varēja izveidot krietni vien baudāmāku, – iespējams, ka pie visa var vainot režisoru maiņu vai arī līdz galam nenoslīpētu scenāriju, bet meklēt vainu, kad filma jau ir iznākusi, – tas ir bezjēdzīgi un muļķīgi. Pēc šīs filmas kaut kā zūd vēlēšanās turpināt sekot “Tumsas pasaules” piedzīvojumiem un droši varu teikt, ka piekto un sesto filmu neskatīšos. (Protams, ja tādas vispār tiks veidotas, bet nešaubos, ka tiks gan!)

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Te arī filmas traileris:

Abrahams Linkolns: Vampīru mednieks

Gaidāmā filma “Abraham Lincoln: Vampire Hunter” piedāvā mums mazliet savādāku vēstures interpretāciju. Filmas versija ir tāda, ka sešpadsmitais Štatu prezidents savu dzīvi aizvadījis cīnoties ar vampīriem, lai atriebtu savas mātes nāvi. Turklāt, filmas versija par Amerikas Pilsoņu karu ir krietni savādāka nekā tā atainota vēstures grāmatās, – filmā šo karu izraisa vampīri. (Protams, kas gan cits!) 

Vienu no galvenajām lomām filmā atveido talantīgais aktieris Dominiks Kūpers un viņš apgalvo: “Ja atriebība ir viss, ko tu meklē, tad mēs nekad nespēsim glābt cilvēci.” 

Kino tendences atkal mainās un starp pasaku ekranizējumiem nu redzēsim arī fantāzijas pārpildītas interpretācijas par vēstures tēmu. Nu, ko lai saka, ja jau Osama bin Ladens būs zombijs, tad kāpēc gan Linkolns nevarētu būt vampīru mednieks?! Vismaz šoreiz vampīri tiks nogalināti, nevis mirdzēs un izskatīsies pēc uzpucētiem transvestītiem. 

Plānots, ka filma uz kinoteātru ekrāniem parādīsies vasaras sākumā. 

Atzīšos, ka man labāk patīk redzēt vampīrus mirstam, nevis dzīvojam kopā ar mirstīgām meitenēm.

Te arī filmas traileris:

Elīna Zālīte: “Gribētu mācīties Vampīru Akadēmijā”

Ir tik patīkami lasīt Rišelas Mīdas grāmatu „Salnas skartie” ziemā, jo tādejādi es spēju dzīvīgāk un ticamāk iztēloties romānā notiekošās darbības. Patlaban Latviju ir pārņēmis arktisks aukstums, kurš nemaz vēl nedomā atkāpties, tāpēc šis ir īstais laiks, brīdis, lai lasītu „Vampīru Akadēmijas” otro grāmatu „Salnas skartie”, kuru ir tulkojusi mums tik ļoti zināmā rakstniece- Laura Dreiže.

Piedzīvojumi un briesmas Vampīru Akadēmijā turpinās. Brīžiem arī man gribētos mācīties šādā skolā, jo tas šķiet daudz interesantāk kā mācīties parastā vidusskolā, sēdēt parastās matemātikas stundās, sportot visnejēdzīgākajās sporta stundās, kurās nemaz nepasniedz cīņas mākslu, nemāca upurim ar dunci caur ribām iedurt sirdī, kā arī to, kā atvairīt uzbrukumus. Jā, šis bija viens no veidiem kā nonāvēt gan Strigoi (ļaunos), gan Moroi (labos) vampīrus.

Šo grāmatu ir jauki lasīt, tad, kad tevi ir pārņēmušas bēdas, sāpes, nogurums, lasīt fantastikas grāmatas ir daudz labāk kā gulēt vai ēst, grāmata jūs uzmundrinās, sāpes, bēdas un nogurums pazudīs vienā mirklī. Grāmata „Salnas skartie” ieraus jūs īstā piedzīvojumu virpulī, ticiet man, kad jūs lasīsiet, laikam un pulkstenim nebūs nozīmes, ne acu neaizvērsiet!
Svētā Vladimira akadēmijā ir izziņota augstākā trauksmes pakāpe. Strigoi vampīri ir apņēmušies iznīcināt visu Moroi vampīru aristokrātiju, tāpēc akadēmijas skolniekiem brīvdienas būs jāpavada Aidaho sniegotajās virsotnēs, kur viņiem tiks garantēta augstākā līmeņa drošība un augstākās klases viesmīlība. Tomēr tas neapturēs Strigoi vampīrus no viņu asiņainajiem plāniem.
Roze Hetaveja un Lisa Dragomira joprojām ir labākās draudzenes, abas meitenes vieno viņu īpašā saikne, kas šajā grāmatā būs ļoti spēcīga. Ļoti bieži Roze Lisas prātā iekļūs tieši vispikantākajos un emociju bagātākajos mirkļos, kas Rozei liks mulst. Lisa ir kopā ar savu puisi Kristiānu , taču Roze joprojām ir neglābjami iemīlējusies savā skolotājā Dimitrijā. Lai aizmirstu skolotāju Roze satiekas ar savu labāko draugu Meisonu, kurš meiteni mīl jau ļoti sen. Vai Rozei izdosies iecerētais, vai Roze aizmirsīs Dimitriju? Vai Roze būs kopā ar Meisonu? Strigoi uzbrukumi tiks apturēti?
Varbūt es esmu pārāk emocionāla vai trausla, bet grāmatas patiešām liek man raudāt un skumt, pārāk ļoti es pārdzīvoju un iedzīvojos tēlos. Šīs grāmatas beigas būs asiņainas, negaidītas, bīstamas, kaislīgas.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

Vēl vairāk asiņu un erotikas: “Nemirstīgie Dalasā”

Šarlēnes Harisas grāmatu „Nemirstīgie Dalasā” nevis lasīju, bet gan „apriju”, gluži kā šī rīta pelmeni. Atkal jau kārtējo reizi grāmata bija par vampīriem (protams, ka man neapnīk!) Vampīri, vampīri… es jau sapņoju par viņiem, bet varbūt pati realitāte ir garlaicīgs sapnis, kur nav nekā neparasta, vai arī sapnis ir īstā realitāte, kurā mēs dzīvojam ar iekāri, kaisli, baudu, alkām pēc piedzīvojumiem, pārdabiskiem, mitoloģiskiem tēliem, dažādiem rituāliem…pat asinīm.

Grāmata „Nemirstīgie Dalasā” ir daudz interesantāka un spēcīgāka, nekā Harisas pirmā grāmata „ Miris- līdz tumsai”. Otrā grāmata ir daudz pārdabiskāka, baisāka, šausmīgāka, mokošāka, dažkārt šis darbs atstāj lasītāju neziņā ļoti ilgi, līdz tiek atšķetināti visi noslēpumi. Šajā grāmatā kaisles netrūkst. Uzmanieties, ka nesiekalojaties lasot „Nemirstīgie Dalasā”. Grāmata ir patiešām vienreizēja, mistiska ar mītisku pieskaņu, pārdabiska, ellīgi mokoša, erotiska.
Atļaušos pieminēt, ka noskatījos arī „True Blood” seriāla pirmo un otro sezonu, tādejādi centos salīdzināt grāmatu ar seriālu. Ar nožēlu man jāatzīst, ka grāmata ir daudz interesantāka kā pats seriāls, turklāt seriālā visi notikumi, darbības ir daudz atšķirīgākas, brīnums, ka vārdi nav mainīti! Grāmatā galveno varoņu emocijas ir aprakstītas daudz skaistāk, krāšņāk turpretī seriālā šīs emocijas, jūtas es nesaskatīju, vietām pat bija garlaicīgi skatīties!
Sūkijas Stakhausas piedzīvojumi turpinās pakļaujot viesmīli nāves briesmām. Sūkijai ar savu draugu- vampīru Bilu ir jādodas uz Dalasu, lai palīdzētu turienes vampīriem sameklēt savu vampīru biedru, kuru ir nolaupījuši reliģiskas sektas fanātiķi. Protams, bez sarežģījumiem neiztikt. Sūkijai nav izvēles, viņai ir jāpalīdz asins aukstajiem vampīriem. Dalasas vampīri nav īpaši draudzīgi, viņos nav nekas cilvēcisks, vampīri ir naidīgi noskaņoti par sava biedra nolaupīšanu, turklāt nodevējs ir viens no viņu kopienas. Vieglāk pārveidot plutoniju nekā vampīra ļauno garu. Vai nodevējs ir vampīrs? Kad Bils nespēj Sūkijai palīdzēt, to dara Ēriks. Ēriks kļūst par Sūkijas palīgu, glābēju, uzticības personu.
Grāmatas sižets ir diezgan raits, jo nekas nestāv uz vietas, katru dienu Sūkija piedzīvo jaunas briesmas. Grāmata netiek vilkta garumā. Lasot romānu sajūta ir tāda kā braucot ar automašīnu lielā ātrumā neapstājoties, tikai braucam uz priekšu, es neapstājos es tikai lasīju līdz spēku izsīkumam, cik ātri vien spēju, jo vēlējos noslēpumus atklāt daudz ātrāk un dedzīgāk.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

Seriāla “True Blood” traileris:

Asiņains un erotisks romāns – “Miris – līdz tumsai”

Jā, jā, jā es jau atkal izlasīju grāmatu par vampīriem! Vampīri ir eksotiski, baisi, mitoloģiski, enerģiski tēli, kuri lasītājam ļauj domāt, ka šīs radības patiešām eksistē! Lasot šo grāmatu es pat apsvēru domu, kāda būtu mana dzīve ja vampīri patiešām eksistētu, un kāda būtu cilvēku dzīve, ja vampīri brīvi dzīvotu kopā ar visiem mirstīgajiem. Un nē, man nav apnicis lasīt grāmatas par vampīriem, tieši pretēji, es to dievinu!

Šarlēnes Harisas grāmata „Miris- līdz tumsai” bija ļoti pamācoša, noslēpumaini pikanta grāmata ar erotisku pieskaņu, es pat teiktu, ka nedaudz par daudz piedauzīga! Gultas ainas šajā grāmatā bija aprakstītas pat pārāk sīki un detalizēti, kas lika man justies neērti. Šī grāmata man iemācīja nebaidīties pat no nāves briesmām, kur nu par divnieku kādā no kontroldarbiem.
Grāmata ir par kādu mazpilsētas viesmīli Sūkiju Stakhausu, kurai piemīt telepātiskas spējas. Viņa spēj skaidri un gaiši nolasīt cilvēku domas. Sūkijai šī mazpilsēta nelikās īpaši interesanta, jo viņa visu par visiem iedzīvotājiem zināja, pat vismelnākos un tumšākos noslēpumus. Sūkijas dzīve izmainījās, kad vienu dienu pa bāra durvīm ienāca Bils- jauns, izskatīgs, tumšmatains puisis ar mirdzošu ādu. Bils bija vampīrs, to viesmīle Sūkija saprata uzreiz, taču to viņa nenoskaidroja ar telepātiskajām spējām, viņa sajuta šī vampīra esamību. Romāna turpinājumā gan Sūkija, gan Bils viens otru izglāba no nāves, tieši tas viņus abus satuvināja un izveidoja ciešu saikni.
Sūkija bija neizpratnē par to, ka viņa nespēj nolasīt vampīra domas, visu mūžu viesmīle bija ko tādu gaidījusi, gaidījusi savu īsto cilvēku, kuru viņa iepriekš nespēj paredzēt! Vai Bils bija šis vīrietis? Tomēr Bils nebija vienīgais kam iepatikās Sūkija, arī Sūkijas priekšniekam pret šo sievieti bija dziļas jūtas.
Grāmatas romantisko sižetu caurvij baiss, nāves pilns detektīvs, Sūkijas dzimtajā pilsētiņā tiek pastrādātas vairākas slepkavības. Kurš ir slepkava? Vampīrs vai kāds cilvēks? Sūkija cenšas pašas spēkiem atšķetināt šo slepkavību mezglu, lai pati izvairītos no slepkavas, bet vai viņai tas izdosies?
Grāmata patiešām ir izdevusies. Īsts detektīvcienīgs romāns, kurš katrā lasītājā radīs mazu vēlmi paredzēt notikumus uz priekšu. Grāmata ir intrigu un noslēpumu pilna. Dažbrīd man bija baisi lasīt, jo pat visnežēlīgākās ainas tika aprakstītas ārkārtīgi nežēlīgi (par to kā tika paveikts pats noziegums.) Īsta asinspirts!

VĒRTĒJUMS: 9/10

Atsauksmes autore: Elīna Zālīte

Klasisks šausmu gabals – “Baiļu Nakts” (Fright Night)

Domāju, ka ir maz tādu cilvēku, kas joprojām spēj jūsmot par vampīriem – tie ir padarīti par iekāres objektu – daiļām būtnēm, kas spēj apburt jebkuru cilvēku. Katra pusaugu meitene sapņo par savu mīļoto vampīru, aizmirstot par mums – parastajiem, mirstīgajiem puišiem. Tad nu vismaz kāds prieks tiek arī mums – lieliskais aktieris Kolins Farels pavisam drīz – 30. septembrī parādīsies arī uz Latvijas kinoteātru ekrāniem ļauna vampīra lomā filmā “Baiļu Nakts” (Fright Night).

Čārlijs nav gluži parasts pusaudzis – viņš gan tāds bija, bet tad sāka satikties ar populāru meiteni no savas skolas un sāka saņemt uzaicinājumus uz grandiozām ballītēm. Šķiet, ka dzīve nevarētu būt vēl ideālāka. Tomēr tad viņam kaimiņos ievacas dzīvot kāds vīrietis – Džerijs, kurš Čārlija māti savaldzina gandrīz vienā acumirklī. Skolā sāk pazust skolēni un sens Čārlija draugs pauž savas aizdomas, ka Džerijs ir vampīrs. Čārlijs tādām muļķībām netic, bet tas ir līdz brīdim, kad pazūd arī viņa draugs…

Vampīru medības var sākties, jo jāpasargā no nelaimes gan māte, gan draudzene.

“Baiļu Nakts” ir tipisks old school šausmu gabals – diezgan lēti specefekti, paredzams sižets un vampīri atkal atguvuši savu veco, labo tēlu – ļaundari, kas sūc cilvēku asinis. Viņus nedrīkst aicināt ienākt mājās, viņiem nepatīk krusti, ķiploki un saules gaisma viņus nogalina. Varētu pat teikt, ka šī filma iedalāma vienā kategorijā ar Jennifer’s Body – 2009. gada filmu ar burvīgo Meganu Foksu. Lēts, bet skatāms šausmu gabals, tomēr lielākā filmas vērtība ir ta, ka skatīšanās laikā jutos kā bernībā – klišejisks baiļu kino, kura dēļ naktī negāju gulēt. Filma mani nemaz nenobiedēja, sižets arī bija pārāk paredzams, bet, lai iegūtu nostaļģisku noskaņu skatīties var.

Aktieru tēlojums viduvējs. Par filmas pērli dēvētais Kolins Farels šoreiz palika galvenās lomas atveidotāja Antona Jeļcina ēnā. Gaumīga šķita vien filmas oficiālā mājaslapa un skaņu celiņš arī ir vērā ņemams – patīkami klausīties.

VĒRTĒJUMS: 6/10 

Kailums, cīņas, vampīri, vilkači, cilvēki – “Underworld” turpinās

Ilgu laiku mums bija atņemta lieliskā iespēja izbaudīt skatu ar Keitu Bekinseilu pieguļošā ādas tērpā, bet nu aktrise atgriežas Underworld filmu sāgā un šoreiz pilnīgi kaila! 

Nākošā gada 20. janvārī uz kinoteātru ekrāniem parādīsies sen gaidītais filmas Underworld turpinājums – Awakening. Pirms kāda laika atklātībā nonāca satriecošs filmas traileris, kurš fanu sirdīm liek pukstēt straujāk, jo ceturtajā filmā par pazemes pasauli atgriežas Keita Bekinseila. (Atgādināšu, ka trešajā Underworld filmā Rise of the Lycans viņa nefilmējās.) Aktrise atgriezusies Underworld sāgā, lai atkal tēlotu ādas kostīmā tērpto kaujiniecisko, vilkačus iznīcinošo vampīrsievieti Selēnu.

Šajā filmā Selēna izbēg no ieslodzījuma, kurā pavadījusi divpadsmit gadus, lai uzsāktu cīņu pret cilvēkiem, kuri nolēmuši iznīcināt divas senas sugas – vampīrus un vilkačus. Filmas veidotāji parūpējušies par to, lai trailerī būtu redzams kāds īpašs pārsteigums – Selēnai būs jauns vampīru draudziņš Deivids, kuru atveidos divdesmit sešus gadus vecais britu aktieris Teo Džeimss.

Tātad te arī traileris, kurā Selēnai jātiek galā ar kailumu, cilvēkiem un vilkačiem:

Teen Choice Awards 2011, jeb zombēšana un bezgaumība

Šogad pirmo reizi nolēmu noskatīties Teen Choice Awards balvu pasniegšanu. Nekad to nebiju redzējis un tagad vēlos kaut arī nekad nebūtu pieņēmis lēmumu noskatīties šo balvu pasniegšanu. Kaut ko TIK stulbu un smadzenes skalojošu sen nebiju redzējis. Visās balvu pasniegšanas ceremonijās ir kaut kāds svinīgums un saviļņojums, bet Teen Choice Awards 2011 vienkārši jau pa gabalu smird pēc kaut kā lēta un stulbas popkultūras kultivējoša un veicinoša.

Pasākumu atklāj Will I Am, kas atrodas pie dīdžeja pults un uz skatuves kāpj arī pasaules drausmīgākā parādība – realitātes šovu zvaigznes. Šoreiz visdrausmīgākās no visām – MĀSAS KARDAŠIANAS. Kima Kardašiana tā nopūlējās, lai kļutu slavena – publicēja savu seksa video! Tad man ir jautājums – kāpēc visas porno zvaigznes jau nav slavenas?! Kāda anonīma persona no augstākās sabiedrības vidus reiz izteicās tā: “Hiltones un Kardašianas ir slavenas tikai tāpēc, ka ir slavenas!”

Blondā pasākuma vadītāja protams bija pievilcīga, bet tikai līdz brīdim, kad vaļā pavēra muti – sāka rasties aizdomas, ka meitēnam ir piecu klašu izglītība un strādā tikai viena smadzeņu kroka. Iespējams, ka pasākuma organizatori lika viņai uzvesties un runāt kā garīgi slimai, bet nu nemaz neizklausījās un neizskatījās pēc meitenes, kuru ar lepnumu varētu atrādīt vecākiem. Jā, ir patīkami, ja meitenei ir humora izjūta, bet humors un stulbums nav viens un tas pats. Teen Choice Awards triumfēja stulbums.

Sākumā aktīvi centos pierakstīt kurš kādu balvu saņēmis, bet drīz vien sapratu, ka, jo draņķīgāka filma, aktieris, mūziķis, spēlētā loma, jo lielākas izredzes saņemt balvu. Aštons Kačers saņem savu balvu un sāk garu, neticami garlaicīgu runu, – šķiet gan, ka viņam tā šķiet ārkārtīgi smieklīga, bet es, skatoties apbalvošanu, izjūtu kaunu viņa vietā. Jau nopūšos, ka runa galā, bet tad viņš sāk dziedāt Keitijas Perijas Teenage Dream – nākas atzīt, ka dzied viņš briesmīgi.

Tomēr jau pēc kāda laiciņa uz skatuves kāpa meitene, kas dzied vēl drausmīgāk – Džastina Bībera sirdsāķītis Selēna Gomeza ar savu grupu The Scene – ja viņas stilists gribēja radīt iespaidu, ka Selēna ir viduslaiku prostitūta, tad apsveicu – viņam tas izdevās.

Likums “smadzenes skalojoša filma = balva” turpināja darboties visu vakaru. Protams, ka labākais aktieris ir Roberts Patinsons, kura frizūra, starp citu, atgādina kaut ko no sērijas “jo stulbāk, jo labāk”.

Labākā vīriešu kārtas mūziķa balvu saņēma Džastins Bībers – nu kurš gan cits varētu saņemt šo balvu, ja balsotāji bijuši tieši pusaudži, kuri šādu “junk-music” klausās?!

Stulbuma kalngals bija nominācija labākajam “asinsūcējam”, jeb nominācija, kas speciāli veltīta vampīrfilmām. Godīgi sakot, vampīru trakums jau sen ir aizgājis pārāk tālu. Atsevišķa nominācija vampīriem!

Vienīgais prieks bija apbalvošanas beigās – prieks, ka pasākums galā un prieks, ka balvu saņēma “Harija Potera” sāga, vēl lielāks prieks, ka uz šīs stulbās balvas pasniegšanu nebija ieradušies galvenie spīdekļi – Daniels Redklifs un Emma Vatsone. Šos aktierus es cienu un laikam arī viņiem pietiek pašcieņa, lai neierastos uz šādu absolūti nevajadzīgu apbalvošanu.

Pasākums bija kā milzīgs pierādījums tam, ka liela daļa amerikāņu pusaudžu ir zombēti ar Gossip Girl seriālu, kas veicina tenkošanu un liek domāt, ka tas ir stilīgi, ar Krēslu, kas meitenēm kā muļķēm liek skriet pakaļ idealizētajam Robertam Patinsonam, kas patiesībā ir gluži parasts puisis, kuram īstenībā Edvarda loma riebjas, jo viņš apjēdz, ka tā viņa filmogrāfiju tikai aptraipa. Pusaudži ir zombēti arī ar bezjēdzīgu Selēnas Gomezas un Džastina Bībera mūziku, kuri dzied par to, ka viņu sirdis salauztas neskaitāmas reizes, kaut gan abi pat vēl nav pilngadīgi.

Teen Choice Awards ceremonijā lielākoties vienīgā vērtība bija stulba popkultūra un skriešana pēc idealizētiem tēliem, kas sabiedrību tikai un vienīgi zombē.