nākotne

Seriāls distopiju faniem

Atzīšos, ka, analizējot dažādus nākotnes scenārijus, biežāk domāju nevis par to, ko es darīšu, kad būšu pusmūža vecumā, bet gan par to, kāda pasaule izskatīsies ilgi pēc tam, kad būšu miris. Vai nākotnes pasaulē valdīs utopija vai distopija? Laikam jau tieši tāpēc sāku skatīties Džeisona Rotenberga režisēto seriālu The 100, kas piedāvā savu versiju par to, kāda izskatīsies cilvēces nākotne.

Seriāla notikumi risinās 97 gadus pēc kodolkara, kas iznīcinājis gandrīz visu civilizāciju un padarījis planētu Zeme neapdzīvojamu. Tieši tas ir iemesls, kāpēc apmēram 2400 izdzīvojušo cilvēku mitinās milzīgā kosmosa stacijā, kas tiek saukta par Arku, un par atgriešanos uz planētas Zeme tuvāko gadu laikā nemaz neplāno, bet… Pienāk diena, kad 100 Arkas likumpārkāpēji (jaunieši un viens bērns) tiek nosūtīti uz planētu Zeme, lai pārbaudītu, vai planēta ir kļuvusi apdzīvojama. Tomēr šī misija tiek veikta ne tikai tāpēc, lai atbildētu uz šo jautājumu, bet arī tāpēc, ka kosmosa stacijā strauji izsīkst skābekļa rezerves un vairs nav nozīmes tam, vai cilvēki mirs no radiācijas uz planētas Zeme, vai arī no skābekļa trūkuma Arkā. (Nosūtīto jauniešu patiesā misija ir paildzināt dzīves ilgumu Arkā palikušajiem, atstājot tiem savu skābekļa normu.) Vairums no šīs misijas īstenotājiem jauniešu nosūtīšanu uz Zemi uztver kā nāvessodu, jo netic, ka Zemi iespējams apdzīvot tik neilgu laiku pēc kodolkara beigām.

Seriālu caurvij dažādas intrigas un pamīšus tiek atainota gan notikumu attīstība uz Zemes, gan kosmosā, turklāt ļoti simpatizē tas, ka seriāla veidotāji nav novilkuši striktu līniju starp ļaunajiem un labajiem. Periodiski gan izveidojas divas karojošas frontes, bet tikpat ātri šīs frontes apvienojas vienā, lai cīnītos pret kādu lielāku ļaunumu, kā arī lai atrisinātu dažādas problēmas, kurām nav ne gala, ne malas.

Foto: Kadrs no seriāla

Par aktieriem man nav īpaši daudz ko teikt – tāda viduvēja aktierspēle, bet nekas tāds, lai saķertu galvu šausmās vai bezgala ilgi jūsmotu. Brīžiem kaitina Elaizas Teilores atveidotā Klārka, kas nosacīti ir galvenā varone, jo viņas stūrgalvība un paštaisnums tiešām “spēlē uz nerviem”. Mans The 100 favorīt-aktieris ir Džaspera atveidotājs Devons Bostiks, kurš daudziem kino faniem zināms no Diary of a Wimpy Kid filmu sērijas, kurā Bostiks atveido Grega brāli Rodriku. (Tas gan absolūti neattiecas uz šo seriālu, bet Devons Bostiks vizuāli ir pārsteidzoši līdzīgs jaunajam un talantīgajam aktierim Ezram Milleram.)

Pieļauju, ka šis seriāls noteikti patiks rakstnieka Hjū Hovija darbu faniem, jo idejiski un sižetiski Hovija “Vilna” un Rotenberga The 100 ir diezgan līdzīgi darbi.

Jau šī gada 11. jūnijā tiks noslēgta seriāla pirmā sezona, bet topošie un esošie The 100 fani var nesatraukties, jo seriāla veidotāji paziņojuši, ka būs arī otrā sezona.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

“Tumsas pasaule 4”

“Tumsas pasaules 4” nonākšanu uz kinoteātru ekrāniem gaidīja daudzi, īpaši jau tāpēc, ka šī ir pirmā no sērijas filmām, kas uzņemta 3D formātā. Atzīšos, ka esmu liels pirmo divu filmu fans, trešā daļa gan mani atstāja vienaldzīgu, bet kā tad ir ar ceturto filmu “Underworld” sērijā?!

Cilvēki atklājuši, ka eksistē Vilkaču un Vampīru klani, nolemj šīs sugas no pasaules populācijas iznīdēt. Notiek cīņa starp cilvēkiem, vilkačiem un vampīriem. Vampīru cīnītāja Selena nonākusi gūstā un dienā, kad viņa aizbēg, sarīko arī pamatīgu grautiņu.

Turklāt, Selenas meitu Īvu nolaupa.

Lai gan esmu “Tumsas pasaules” fans, tomēr šī filma mani nepārliecināja un īsti nepiesaistīja. Nepilnu pusotru stundu garā filma ātri vien sāka apnikt. Daudz asiņu, cīņas ainu un darbības, tikai kaut kā tas viss atstāja mani diezgan vienaldzīgu. Saturiski lēta filma.

Ja pirmo un otro filmas daļu skatījos ar patiesu prieku un aizrautību, tad droši varu teikt, ka trešā un ceturtā filma jau ir īsta lejupslīde. Turklāt, ceturtās filmas noslēgums liek domāt, ka būs vēl kāds turpinājums. Atliek vien jautāt: kāpēc ar bezjēdzīgu turpinājumu ražošanu sabojā labo iespaidu par “Tumsas pasaules” filmām? Keita Bekinseila tēlo lieliski, kā jau vienmēr. Visu cieņu aktrisei, kura, arī esot tuvu pusmūža vecumam, spēj izskatīties un tēlot vienkārši satriecoši labi. Tomēr viens cilvēks nevar izglābt visu filmu, lai arī kāds brīnums notiktu. Protams, bija iespaidīgs, milzīgs vilkacis, asiņaini skati, grandiozas pakaļdzīšanās, cīņas, bet visa tā “Tumsas pasaules” pirmatnējā aura bija zudusi, līdzi paraujot arī valdzinošo mītiskumu.

Filmu varēja izveidot krietni vien baudāmāku, – iespējams, ka pie visa var vainot režisoru maiņu vai arī līdz galam nenoslīpētu scenāriju, bet meklēt vainu, kad filma jau ir iznākusi, – tas ir bezjēdzīgi un muļķīgi. Pēc šīs filmas kaut kā zūd vēlēšanās turpināt sekot “Tumsas pasaules” piedzīvojumiem un droši varu teikt, ka piekto un sesto filmu neskatīšos. (Protams, ja tādas vispār tiks veidotas, bet nešaubos, ka tiks gan!)

VĒRTĒJUMS: 4,5/10

Te arī filmas traileris:

Grāmata un “Nazis, ko neatlaist”

Ja kāda grāmata tiek salīdzināta ar Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” sāgu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka tai jābūt iespaidīgai. Patrika Nesa “Haosa Spēļu” triloģija ir ieguvusi vairākas godalgas, tā ir tulkota daudzās valodās un pasaulē ietekmīgi literatūras kritiķi netaupa uzslavas šim romānu ciklam. Pirmā triloģijas grāmata ir “Nazis, ko neatlaist”.

Grāmata sākas ar to, ka uz kādas planētas, Prentistaunas ciematā, savu nokļūšanu vīru kārtā gaida pēdējais zēns – Tods Hjūits. Prentistaunā dzīvo tikai vīrieši, jo visas sievietes gājušas bojā, inficējoties ar Trokšņa vīrusu, kas sievietes nogalināja, bet vīriešu domas padarīja apkārtējiem dzirdamas. Ar Troksni inficēti arī dzīvnieki. Kādu dienu, pēdējais Prentistaunas zēns nonāk vietā, kur nav Trokšņa un uzzina, ka viņam melots. Todam nākas bēgt no ciemata.

Zēns ceļā sastop meiteni, kaut gan viņam tika stāstīts, ka viņas visas ir mirušas. Tods saprot, ka viņam ir tikai aptuvens priekšstats par šo pasauli.

Sākumā, kad uzzināju, ka grāmatā būs runājoši dzīvnieki, domāju, ka kaut ko tik muļķīgu gan negribēšu lasīt. (Nekad nav patikušas filmas vai grāmatas ar runājošiem dzīvniekiem.) Apmēram pirmās simts lapaspuses no savām domām netkāpos un grāmata arī šķita samērā garlaicīga, jo vienīgo intrigu uzturēja tas, ka, miglainu iemeslu dēļ, Todam dzenas pakaļ. Tikai mazliet vēlāk atklāju, ka esmu pieķēries vienam grāmatas varonim un tas nebija cilvēks. Prentistaunas pēdējā zēna suns Mančijs ir vienkārši burvīgs radījums, kas aizkustinās katru lasītāju.

Ēnkāji un Mančijs ir divi grāmatas tēli, kas man šķita vispatiesākie un emocijas visvairāk izraisošie.

Pirmā atšķirība, kas ir starp “Bada Spēļu” un “Haosa Spēļu” triloģijām ir tas, ka stāsts par Katnisu ierauj sevī jau no pirmajām lapaspusēm, bet Toda piedzīvojumi aizrauj tikai tad, kad grāmata jau tuvojas vidum. Starp šīm triloģijām var vilkt arī paralēles – abu grāmatu galvenie varoņi ir revolūcijas simboli, kas piedzīvo smagus zaudējumus un agrāk tikuši maldināti. Kā arī abi ir cīnītāji ar augstiem morāles principiem. Ja salīdzinam Katnisu Everdīnu ar Todu Hjūitu, tad varam secināt, ka “Bada Spēļu” meitenei ir krietni vien vairāk dūšas kā “Nazis, ko neatlaist” varonim. Lasot “Nazis, ko neatlaist”, bieži vien gribēju saukt Todu par gļēvuli, bet tad atcerējos, ka viņam taču ir tikai četrpadsmit gadu. (Ja rēķina pēc Zemes gadiem.)

Ja lasītājs tiek pāri grāmatas vidum, tad ir skaidrs, ka tā viņam noteikti patiks, jo, tuvojoties romāna beigām, saproti, ka uzreiz gribi ķerties klāt arī pārējām divām triloģijas daļām. Vajag laiku, lai iemīlētu šo grāmatu un, kad tas notiek, tad tā kļūst par “Grāmatu, ko neatlaist”

“Nazis, ko neatlaist” beigas gan īsti nepatika, jo autors stāsta pavedienu diezgan brutāli ir pārrāvis, atstājot lasītāju neziņā. Uzskatu, ka katrai triloģijas daļai jāatstāj pabeigtības sajūtu, reizē atlicinot arī intrigu un pamatu nākamai grāmatai.

Par spīti visam, “Nazis, ko neatlaist” fantāzijas žanrā ir patīkams pārsteigums, – nav vampīru, eņģeļu, supercilvēku. Ir parasti cilvēki, kas pārcēlušies dzīvot uz jaunu planētu, turpinot tur vīt savas intrigas. Neieteiktu šo grāmatu lasīt jauniešiem līdz sešpadsmit gadu vecumam. Grāmatā ir daudz vardarbības un nepatīkamas, asiņainas un nežēlīgas ainas. Šī brutalitāte un vardarbīgums man patika, jo piešķīra realitātei raksturīgo skaudrumu un tieši tas izraisīja manī gandrīz visu emociju gammu. Arī man parādījās Troksnis, kas mudināja Todu pacelt nazi, lai nonāvētu ienaidnieku, bet pēc ainas ar ēnkāji, uz laiku zuda vēlēšanās grāmatu turpināt lasīt. Jā, šis literārais darbs iespaido spēcīgi. Augstas klases fantāzijas darbs. Esmu pārliecināts, ka grāmatas turpinājumi pārspēs triloģijas pirmo daļu.

VĒRTĒJUMS: 8/10

BEIDZOT atklātībā nonācis “Bada Spēļu” filmas traileris

Šī diena – 14. novembris daudziem labu grāmatu un kino cienītājiem ir kā mazi svētki. Kāpēc? Beidzot pie faniem nonācis Sūzenas Kolinas “Bada Spēļu” sāgas ekranizējuma pirmās daļas traileris. Pirms kāda laika gan atklātībā tika nodots filmas tīzeris, bet fani ar to nebija apmierināti, jo varēja redzēt tikai Katnisas lomas atveidotāju Dženiferu Laurensu mežā. Tad nu fanu slāpes pēc kā vairāk tiek remdētas.